Pirms laika izlasīju kādu ķīniešu sakāmvārdu, kas ļoti palika atmiņā: “If you have two coins, use one for bread and one for flowers” (ja tev ir divas monētas, par vienu nopērc sev maizi, bet par otru – ziedus). Ar maizīti pabarosi vēderu, bet ar ziediem – dvēseli. Tāpēc drūmā un tumšā janvāra beigās, kad arī algas diena bija jau sen aiz muguras, savas pēdējās monētas nolēmu atstāt tieši ziedu veikalā.
Izejot no ziedu veikala ar savu spontāno pirkumu – oranžām tulpēm rokās, es biju pilna apņēmības un prieka, taču jau pēc mirkļa man piezagās šaubas. Arī draudzene bija kategoriska un teica, ka šis varētu būt bezjēdzīgākais veids, kā iztērēt pēdējos līdzekļus. Uz īsu mirkli mani patiešām pārņēma panika. Taču, jau tajā pašā vakarā izkārtojot tulpes vāzē, es sajutu, kā manī ieplūst patiess prieks un fantastiskās, ar neko nesalīdzināmās pavasara sajūtas. Zinu, izklausās klišejiski, bet kas tāds tumšā ziemas vakarā nudien ir miljona vērts!
Es sapratu, ka nauda nāk un iet, bet galvenais ir izbaudīt mirkli, izbaudīt šodienu. Jo kas gan varētu būt vērtīgāks kā mirklis, kas mums ir dots? Nav jēgas drudžaini krāt naudu bailēs par skaistāku rītdienu, skaisti ir jādzīvo arī šodien. Nav jēgas taupīt mīļāko kleitu kādai vēl nezināmai ballei – uzvelc to nākamajā randiņā. Saprotu, ka varu vēl izbaudīt to brīdi, kad neesmu atbildīga par ģimeni, bērniem, jo tādu gluži vienkārši man vēl nav. Un pēdējo monētu ar lielu prieku varu iztērēt savai dvēselei.
