Pilnīgi skaidrs, ka nu jau kādu laiku sarunu tēma nr. 1 ir nebeidzamā ziema, kas ļauj dzimt gan humora pērlēm, gan provocē dusmu izvirdumiņus, gan vieno tos, kas par citu tēmu kopīgu valodu neatrastu. šķiet, ka vēl mazliet un sarunās par laiku varēsim sacensties ar pašiem britiem, kam tās, pēc viņu pašu domām, ir neatņemama identitātes sastāvdaļa.
Taču man pašai šī ziema asociēsies ar jaunu tradīciju – kvalitatīviem seriāliem. Ja pirms kāda laika man kāds teiktu, ka to skatīšanās kļūs par neatņemamu un gaidītu vakaru sastāvdaļu, es to uzskatītu par sliktu joku. Laikam jau pašam vārdam “seriāls” ir tāda slikta piegarša, ja pasaka “daudzsēriju filma”, izklausās… cienīgāk.
Vakaros, kad visi darbi paveikti un iestājas brīdis, ko var veltīt savām interesēm, miegs diemžēl pienāk ātrāk nekā divstundīgas filmas titri. Tad nu seriālu stundu garā sērija izrādījās labs risinājums. Tā praktiskie apsvērumi atklāja man līdz šim neiepazītu filmu žanru, un šī ziema man pagāja četru Tjūdoru sezonu varā un labprātīgā Troņu spēļu gūstā. Un cik gan simboliski, ka viena no Troņu spēļu atslēgfrāzēm ir: “Ziema nāk!”
