Nesen kolēģe Anda rakstīja blogu par to, kā mēs apaugam ar mantām un iekārotas lietas kļūst par krāmiem, taču mans gadījums ir sarežģītāks un es vēl meklēju veidu, kā to atrisināt.
Mūsu vasarnīcā jau daudzus gadus glabājas vēstuļu kalni. Bērnībā šie bēniņos noliktie sainīši mani nemaz neinteresēja, tie bija tikai kaut kādi vecmāmiņas papīri. Nu ir pagājuši jau vairāki gadi, kopš vecmāmiņa pārcēlusies uz vietu, no kuras vēstules nesaņem, bet man palikušas gan viņas dienasgrāmatas, gan plašā sarakste ar vectētiņu, bērniem, draugiem. Šajos nu jau dzeltenīgajos papīros ir vesels mūžs, pilnvērtīgi un skaisti nodzīvots mūžs, kas, šķiet, varētu pat iedvesmot kādu rakstnieku vai režisoru.
Ko vērta ir kāda neliela zīmīte no 1943.gada, kad vecmāmiņa vēl nebija nekāda vecmāmiņa, bet 23 gadus jauna un skaista meitene un kad vectētiņš vēl nebija vectētiņš, bet 28 gadus jauns, runīgs un labi izglītots rudmatains vīrietis, turklāt abi brīvprātīgi pieteikušies Latviešu strēlnieku divīzijā un frontē arī iepazinušies un apprecējušies. Un, lūk, Otrais pasaules karš, bads, slimības, kaujas, bet vectētiņš raksta paskaidrojumu vecmāmiņai par to, kā devies pie viņas uz zemnīcu, taču pa ceļam saticis tādu un tādu biedru, pēc tam vēl kādu biedru, tad viņi iedzēruši to un pēc tam vēl kaut ko, tāpēc viņš ļoti atvainojas, ka līdz mīļotās zemnīcai tā arī nav ticis.
Ir pagājuši tik daudzi gadi, vairs nav gandrīz neviena no šo vēstuļu adresātiem un autoriem, bet es esmu ar lielo jautājumu – ko ar šo visu iesākt?
