Tāpat kā daudzas no jums, arī mani uzrunāja kolēģes Brigitas blogs par sociālajiem portāliem un iepriecināja fakts, ka esam tik dažādas. Mani novērojumi rāda, ka cilvēka būtība nemainās atkarībā no komunikācijas veida un vietas. Respektīvi tie, kas mērās ar krāniņiem, piemēram, klases salidojumā, to dara arī interneta vidē. Es esmu Facebook, un man tas ir tikai vēl viens kanāls, kā gūt iedvesmu vispirms jau no cilvēkiem, kas man ir svarīgi, simpātiski un tuvi arī ikdienas saziņā un kuru vārdos ieklausos mūsdienu milzīgajā globālajā murdoņā.
Un vēl… Kad nesen apciemoju savu mammu slimnīcā, kāda slimniece no tās pašas palātas palūdza, vai es nevarot sazvanīt viņas radus, lai pateiktu, kur viņa atrodas. Sirmā kundzīte izmisīgi mēģināja atcerēties meitas tālruni, taču uztraukuma iespaidā tas nekādi neizdevās. Un, jo vairāk viņa centās, jo lielāks kļuva viņas izmisums. Mēģināju citu ceļu, un pēc brīža aizrakstīju iespējamai mazmazmeitai vēstuli Facebook, un vēl pēc brīža abas radinieces jau sarunājās pa manu tālruni. Iespējams, ka es tobrīd biju laimīgākais cilvēks slimnīcā.
