1935. gadā tika izdota Margaretas Mičelas grāmata „Vējiem līdzi,” ko var atrast gandrīz katra lasīt mīļotāja mājas bibliotēkā. Pamatskolā arī manās rokās nonāca šis lieliskais mīlasstāsts (man vienmēr ir licies, ka neskatoties uz spilgtiem politiskiem un sociāliem notikumiem, priekšplānā vienmēr ir izvirzījusies mīlestība) un drīz vien Skārletas O’Hāras spārnotā frāze: „Par to es domāšu rīt,” kļuva par manu moto. Tieši tik vienkārši un visaptveroši. Protams, dažkārt ir lietas, ko vajadzēja izdarīt jau VAKAR, taču šī frāze ir lielisks attaisnojums brīžos, kad kaut ko ļoti negribas darīt, vai nav vēl izstrādāts noteikts rīcības plāns.
Šobrīd Dailes teātris piedāvā savu versiju par šo pasaulslaveno romānu, ko nedrīkst palaist garām. Un kaut arī A.Skrastiņš nav gluži tāds Rets Batlers kādu meistarīgi saviem lasītājiem bija uzbūrusi M.Mičela, K.Nevarauskai nedaudz pietrūkst Skārletas spīta un spēka, kopumā iestudējums atstāj patīkamu pēcgaršu un ilgās Dailes teātra krēslā pavadītās stundas, paskrien nemanot. Pēdējā ainā pat var notvert skudriņas, – tieši tik daudz var panākt ar vienu frāzi: „Par to es domāšu rīt...”
