Dažkārt, skatoties filmas, nodomāju: “Neticu, šitā gan dzīvē nekad nenotiek!” Un tad pēkšņi ar mani pašu gadās kāds muļķīgas komēdijas cienīgs pārpratums.
Pirms kāda laiciņa karināju uz lodžijas izmazgātās drēbes, kad mans divgadnieks piegāja pie durvīm, pievēra tās un par pāris milimetriem nospieda rokturi uz leju, bet pacelt rokturi uz augšu viņam vēl nesanāk… un tā mēs palikām katrs savā durvju pusē… un neviena cita mājās nebija. Izlaižot daļu par sirdsdarbības strauju paātrināšanos un bērna raudāšanu, manas filmas varonis izrādījās kāds garāmejošs vīrietis, kurš nepalika vienaldzīgs pret saucieniem no ceturtā stāva, uzklausīja problēmas izklāstu un piezvanīja uz manis nodiktēto numuru. Pēc tam jau happy end, mierināšana un apskāvieni bija tikai dažu minūšu jautājums.
Izpalīdzīgais varonis vēlāk izrādījās mans kaimiņš, ko līdz tam pat nebiju ievērojusi, taču tagad vienmēr sasmaidāmies un sveicināmies.
P.S. Stāsta morāle – iemācīties vismaz vienu ģimenes locekļa telefona numuru no galvas un nebūt tik kritiskai pret filmu scenārijiem.
