Zinu, zinu – mans viedoklis nav populārs un, ierakstot to ziņu komentāros, varētu uzreiz jau meklēt kāda psiholoģiskā atbalsta dienesta palīdzību. Taču es tiešām domāju, ka valsts tā esmu es pati, mana ģimene, draugi, kaimiņi, kolēģi… Man tiešām nešķiet, ka piedrazoto mežu, mazo algo, lielo cenu, nenomaksāto nodokļu, pilno autobusu cēlonis vienmēr un visur ir kādi mistiskie viņi, valdība, ierēdņi vai, piedodiet, krievi.
Man Latvija ir tieši tik laba vai slikta, godīga un kārtīga, kāda esmu es pati un mani apkārtējie. Laikam tāpēc, kad kāds norāda uz Latvijas sociāli-ekonomiski-garīgi un visādi citādi absolūti slikto situāciju atšķirībā no visām pārējām “ideālajām” valstīm, to uztveru arī kā personīgu uzbraucienu.
Pirms kāda laiciņa bērnu raidījumā “Kas te? Es te” viens no varoņiem Pukšs veica pētījumu un nonāca pie ģeniāla secinājuma, ka vislabākā vieta dzīvošanai ir Latvija. Ar šādu sajūtu arī ikdienā braucu ar riteni uz darbu – zem balti ziedošajiem staltajiem kastaņkokiem, gar reibinoši saldi smaržīgajiem ceriņiem un pa Maskavas forštates bedrainajiem ceļiem.
