Kādu laiku atpakaļ piedalījos kādā burvīgā meistarklasē, kurā pavārs man iemācīja cept auzu pārslu cepumus, kas, man par pārsegumu, izrādījās visai vienkārši, bet stāsts šoreiz nemaz nebūs par auzu cepumiem.
Meistarklasē nepiedalījos tikai es, bet gan arī citi sabiedrībā zināmi cilvēki, starp viņiem TV sejas, sportisti un mūziķi. Loģiski – kur zināmi cilvēki, tur arī prese, kur prese, tur publikācijas, kur publikācijas, tur arī anonīmie komentāri… Komentāri!!! Un te nu sākās mans lielais pārsteigums- cik daudziem cilvēkiem rūp mans svars un izskats! Cik daudzi ir nobažījušies par manu veselības stāvokli un dzen mani uz sporta zāli… Cik daudziem no sirds rūp manu kg skaits… Un cik patiesībā esmu populāra 🙂 Tiesa gan, pirms tam komentārus par sevi nebiju lasījusi, bet pieļauju, ne ar ko no tiem, ko izlasīju, tie neatšķirtos. Šie komentāri mani uzjautrināja, jo ne tika uzzināju, kas man jādara, bet arī atklāju kādus jaunus līdz šim nezināmus faktus par savu dzīvi.
Jā, esmu Plus size. Nu un? Kas Tev par daļu? Man patīk mans Plus size, es dzīvoju komfortā ar to – pilnvērtīgu dzīvi ar pilnvērtīgu emociju spektru. Mans kg daudzums ir mans kg daudzums un nevienam izņemot mani nav par to nekāda daļa. Es tev nepatīku? Nu un? Es patīku sev!
Kāpēc es to rakstu? Pēc komentāru izlasīšanas dalījos pārdomās ar savu draudzeni kopš bērnības un viņa atsauca man atmiņā kādu notikumu. Bērnībā mēs abas kopā dejojām- tautiskās dejas- lecām no sirds, kājas ceļot līdz pat dibenam, piedalījāmies Dziesmu svētkos, bet vienmēr bijām kaut kur tālākajos stūros, nekad nedejojām solo, bijām, ja tā var izteikties, uz rezervistu soliņa. Reiz, kad deju kolektīvam paspīdēja pabūt ārpus Latvijas kādā sadraudzības pasākumā Čehijā, mūs ar draudzeni nepaņēma, kaut arī bijām vecākās savā grupā. Nepaņēma, jo neatbildām standartiem – es biju pārāk apaļa, savukārt draudzene pārāk kaulaina. Šķiet, deju kolektīva vadītājai gluži kā siltumnīcā bija jāšķiro gurķi pēc standarta. Bet vai līkāks šķībāks gurķis negaršo tāpat kā perfekti taisns? Vai atbilst vizuālajam mēdiju, kino un modes kultivētajam standartam nozīmē dzīvot laimīgāku dzīvi? Nē.
Es to visu šodien te rakstu tādēļ, ka gribu teikt Tev, Cosmo lasītāja, kurai ir Plus size: būt plus size nav nekas slikts, ja tu dzīvo komfortā ar sevi. Ja Tu sev nepatīc, tad gan dari kaut ko. Maini, radi sev ķermeņa formu, ar kuru būsi komfortā, bet galvenais – mīli sevi. Mīli sevi ik soli, nedari sev pāri ar drastiskām diētām, neviena cilvēka komentārs vai ņirgāšanās nav tā vērta, lai Tu ņemtu to pie sirds un pārdzīvotu… Es nepārdzīvoju, man to cilvēku žēl. Kādēļ? Jo iedomājies, cik cilvēkam ir garlaicīga, žults un kompleksu pilna dzīve, kad viņiem nepieciešams kādu nomelnot, lai paceltu savas dzīves libido… Un cik cilvēkiem ir neinteresanta dzīve, ja viņu vienīgais sarunu temats esi Tu un Tavs svars.
Es no tiesas ticu, ka cilvēkam ķermeņa aprises, svars un vizuālie parametri mainās ik gadu. Un katrai mūža daļai ir savs svars, savs matu sakārtojums un savs ģērbšanās stils. Un ir pilnīgi vienalga, ko domā citi cilvēki par Tevi. Ir svarīgi tikai tas, ko domā un kā jūties Tu.
