Ar savu pašreizējo draugu kopā esam jau 6 gadus, neslēpšu, ka tā ir mana pirmā mīlestība. Bet noslēpt arī nespēju, ka tagad nesaprotu – tā ir mīlestība vai pieķeršanās. Intereses mums ir krasi atšķirīgas, katram savi draugi un savi pasākumi. Tas taču ir super, viens otram uzticamies, un kontroles pilnīgi nekādas. Varētu pat teikt, ka satiekamies tikai gultā, un tad iet karsti. Dzīvojot, ar moto, ka nekad nevari zināt, kurš būs īstais, sāku dēku ar citu. Un nekad nebiju jutusies tik mīlēta un lolota. Skūpstījāmies uz ielu stūriem, kaut nekad to neesmu atbalstījusi, gājām romantiskās pastaigās un baudījām viens otru. Sekss mums bija tik izjusts un kaislīgs. Maigiem pirkstu galu pieskārieniem un glāstiem, kas liek tirpiņām skriet, bet kādu dienu sapratām, ka viss jābeidz, kamēr rozā brilles nav nokritušas un atklājusies mūsu patiesā daba. Tas mani salauza, jo zināju, ka savu draugu vairs nemīlēšu un nespēšu aizmirst visu, kas bijis ar šo cilvēku.
Kopš tā laika ir pāgājuši 2 gadi. Lai arī daudzi vīrieši ir centušies izpelnīties manas simpātijas, es baidījos kādam atbildēt, jo negribēju atkal tikt sāpināta. Bet tad manā dzīvē nemanāmi uzrādās vīrietis, kurš piedevām ir gandrīz divreiz vecāks, un sagrāba manu sirdi savā varā, darot visu tik nepiespiesti, brīvi un nemanāmi. Viss, kas mums ir, notiek spontāni un necerēti, lai nesāp nevienam. Viņa dvaša uz manas kailās ādas izplēn romantikā, un viņa ķermeņa aromāts padara mani traku. Bet tad iezogas doma par to, ka mani tomēr mājās kāds gaida un ir kopā ne tikai priekos, bet arī ikdienā. Tad ko īsti es gribu – pieradumu, kas rada drošības sajūtu un uzticamību, vai romantiku, kas reizēm par sevi atgādina slepenās sms, vai varbūt kaisli, kas liek būt tikai viņa mīļākajai?
Ella (22)
