Ikreiz, atceroties šo, es aizdomājos un skudriņas pārskrien pār ķermeni. Bija vasara. Padzirdēju, ka viņš bija izdomājis ar draugiem pavadīt nedēļas nogali pie ezera, un ar kādu mūsu kopējo draugu nolēmām pievienoties.
Tā bija viena no nejaukām, vēsām un ne īpaši vasarīgām nedēļas nogalēm, taču tas nevienu neatturēja. Protams – viss forši, jautri, vieta fantastiski skaista… Ik pa laikam gadījās kāda mīļa situācija ar Viņu – manu simpātiju. Taču es sapratu rūgto patiesību – mazliet alkohola un puišiem patiks visas. Bet šoreiz ne par to. Kādā reizē trijatā ar viņa draugu iegājām pirtī. Abi puiši nolēma, ka skries ezerā pa pliko – man nekas neatlika kā darīt vien to pašu. Ūdens, protams, vēss, bet tajā mirklī tas nebija svarīgi. Puiši skrēja pa garo laipu, bet tikmēr es gar to bridu ūdenī – viss tumšs un kluss. Apkārt skanēja vien mūsu smiekli un ūdens šļakatas, līdz brīdim, kad ūdenī palikām tikai mēs divi. Iedomājieties? Visapkārt tumšs, tikai ūdens, tuvumā atrodas laipa. Mēs bijām krietnu gabalu no krasta, taču ūdens joprojām bija man līdz viduklim. Krastā mirdzēja gaismas un skanēja troksnis. Es piepeldēju viņam klāt un sākām skūpstīties. Apviju kājas ap Viņa ķermeni un un mēs mīlējāmies ūdenī. Ik pa laikam samitrināju plaukstas ūdenī un nobraucu gar viņa muguru, skūpstījāmies un bija tik labi. Apkārt viss izgaisa – pazuda ballītes trokšņi, viesu mājiņas krastā un apkārtējie cilvēki. Tajā mirklī viss bija vienalga! Pirms tam man gan likās, ka tik skaistas lietas var notikt tikai filmās. Novēlu ikvienai piedzīvot ko tādu – elpu aizraujošu, izjustu un atmiņās paliekošu!
Kitija, 21.
