Vai arī tev bieži mēdz būt tāda sajūta, ka neesi sasniegusi visu, ko gribēji? Ja jā, tad zini – tev ir salīdzināšanas sindroms. Mūsu autore Ebija Ellina noskaidrojusi, kā atbrīvoties no vēlmes vienmēr kļūt vēl labākai.
Es neesmu sarakstījusi bestselleru un saņēmusi Pulicera balvu. Neesmu televīzijā lasījusi vakara ziņas, ieguvusi olimpisko zeltu vingrošanā un pateikusies vecākiem un Dievam par Barbaras Streizandes pasniegto Oskara balvu kā labākajai aktrisei, scenārija autorei vai režisorei. Man nav arī doktora grāda filozofijā vai jurisprudencē, un es neesmu skolojusies nevienā no elitārajām universitātēm. Man ir dzīvoklis Ņujorkā, taču nav mājiņas Toskānā, vīna darītavas Francijā vai jurtas Kalifornijas Sonomas ielejā. Īsāk sakot, mana dzīve nav tāda, kādu to vēlējos. Dzīve kā Džūlijai Robertsai vai vēl labāk – kā Barakam Obamam. Un tas mani padara nervozu. Pat ļoti. Protams, es nedomāju, ka esmu pilnīga neveiksminiece. Es zinu, kā uzvesties ballītēs, māku uzsliet telti un esmu pat uzkāpusi Kilimandžaro. Man ir maģistra grāds kreatīvajā rakstniecībā, un es esmu sarakstījusi grāmatu Teenage Waistland. Tā iepatikās Sony Pictures, bet diemžēl tā arī netika nofilmēta. Es pat esmu izglābusi dzīvību kādai sievietei, kas lielveikala degustācijas stendā aizrijās ar melones gabaliņu. Viņa vairs nevarēja ievilkt plaušās gaisu un izmisusi pagriezās pret mani. To redzot, es pilnā balsī iekliedzos: “Palīgā! Vai te ir kāds, kas prot sniegt pirmo palīdzību!” Sieviete izdzīvoja.
Labajās dienās es ar sevi esmu mierā. Taču reizēm mani māc sajūta, ka savu potenciālu neizmantoju pilnībā un dzīves ceļā esmu devusies ar novilktu rokas bremzi. Man šķiet, ka neesmu pietiekami laba. Šādās dienās es sevi salīdzinu ar Faru Fosetu, kas pēc filmēšanās Čārlija eņģeļos mēģināja veidot nopietnas aktrises karjeru, taču tika izsmieta. Līdz 1984.gadā par lomu drāmā The Burning Bed viņu nominēja gan Emmy, gan Golden Globe balvai. Arī es ticu, ka spēju vairāk. Tā vien šķiet, ka man piemīt sava veida salīdzināšanas sindroms. Šis termins nav medicīnisks, taču sindroms ir izplatīts visā pasaulē. Pateicoties sociālajiem tīkliem, mēs varam ielūkoties citu cilvēki šķietami lieliskajās dzīvēs. “Vai tā būtu sešpadsmitgadīga skolnieces vai 45 gadus vecs finanšu pārraugs, visi arvien biežāk mokās ar sajūtu, ka nav sasnieguši tik daudz, cik varētu,” stāsta psihologs Džims Teilors. Agrāk cilvēki sevi salīdzināja tikai ar draugiem, kaimiņiem un paziņām, taču šodien mūsu skats ir vērsts uz visu plašo pasauli, un mēs nepārtraukti gūstam apstiprinājumu tam, ka citiem pieder vairāk materiālo labumu un viņi ir spējīgāki.
Kā mīlēt savu dzīvi tādu, kāda tā ir
1 Strādā cītīgi un pārdomāti. Katru vakaru trīs stundas velti savam sapnim – grāmatas rakstīšanai. Neviena izdevniecība nav noslēgusi ar tevi līgumu? Kāpēc? “Pat dabas dotam talantam jāparūpējas par dažiem aspektiem: aģentu, mārketingu, neatlaidību,” skaidro psiholoģe Heizela Markusa. “Cerēt, ka gan jau mūsu talantu kāds reiz atklās un tad arī tiks gūta atzinība, ir iluzori. Nepietiks arī tikai ar darbu vien. Īstās lietas jādara īstajā laikā.”
2 Izstrādā plānu B. Izklausās pēc priekšlaicīgas padošanās, taču atkāpšanās ceļš ir ļoti svarīgs. Alternatīvā mērķī jāiekļauj sākotnējā sapņa elementi, iesaka psihologs Šeins Lopess. “Sportistiem pilnīgi noteikti ir nepieciešams plāns B, jo par profesionāļiem kļūst tikai daži. Bieži vien saistīts ar sportu ir arī otrais mērķis – tas var būt sporta reportiera, trenera vai menedžera darbs. Tā šie cilvēki saglabā saikni ar sapni, ik pa laikam izbauda rampu gaismu un turpina nodarboties ar to, kas sagādā prieku.”
3 Apzinies sasniegto. Katru vakaru pieraksti trīs šodien paveiktas lietas, ar kurām vari lepoties. “Ja cilvēks cieš no salīdzināšanas sindroma, viņš savus sasniegumus bieži vien neapzinās vai aizmirst,” stāsta Ņujorkas psihologs Berijs Lubetkins. Viņš iesaka fiksēt arī nelielus sasniegumus: palīdzību draugam, projekta uzsākšanu. Lai arī tas automātiski nedara apmierinātāku, tomēr spēcina pašapziņu un neveiksmes padara relatīvas.
4 Trenējies, salīdzinot sevi ar ne tik veiksmīgiem cilvēkiem. Dzīve jābauda, kāda tā ir. “Ja, sūrojoties par nepietiekamu naudas daudzumu, apzināsies, ka vairāk nekā trīs miljardi cilvēku dienā iztiek ar 2,50 eiro, sajutīsi pateicību,” saka zen mūks Džošs Barans. Mēs pārāk bieži salīdzinām sevi ar turīgajiem, ko uzskatām arī par apmierinātākiem ar dzīvi. Un šīs alkas pēc kaut kā vairāk liedz mums izbaudīt to, kas mums pieder.
Teksts: Abby Ellin.
