Komunālie dzīvokļi, kuros virtuve un vanna jādala ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, savulaik visiem šķita kā pilnīgs murgs. Taču mūsdienās šis modelis paver iespēju īrēt labāku dzīvokli par zemāku cenu. Cosmo centās noskaidrot, kādi ir pāru kopādzīvošanas plusi un mīnusi?
Jauni un aktīvi cilvēki aizvien biežāk izvēlas apmesties plašos dzīvokļos ar labu infrastruktūru, izmaksas dalot uz diviem vai pat trim pāriem. Ģimenes psihoterapeite Sarmīte Bambāne atzīst, ka šādam variantam ir ne mazums priekšrocību: “Tas ir lielisks veids, kā iemācīties pielāgoties un saprasties ar dažāda rakstura cilvēkiem. Cenšoties rast kompromisus, iespējams labāk paust domas un pamatot viedokli. Turklāt, sadalot mājas darbus uz vairākiem cilvēkiem, atliek vairāk laika sev.” Cosmo tikās ar diviem pāriem un uzklausīja viņu atšķirīgo pieredzi.
Nebiju gatava uzturēt māsas draugu!
Ilze (24) un viņas draugs gribēja samazināt izmaksas par dzīvokli, tāpēc noīrēt to kopā ar māsu un viņas draugu, šķita lielisks variants: “Lēmumu dzīvot kopā mēs pieņēmām tāpēc, ka atrastais dzīvoklis mums diviem bija pārāk plašs un dārgs. Šāda kopdzīve šķita izdevīgs risinājums, jo mums ar māsu ir ļoti labas attiecības. Taču man par pārsteigumu vēlāk sekoja problēmas.” Ilze uzskata, ka divi pāri var dzīvot kopā tikai tad, ja tiem ir kopīgas intereses un līdzīga domāšana: “Ir svarīgi, lai katram būtu savs dzīves ritms un nenāktos cīnīties par vannasistabu vai virtuvi. Taču tikpat svarīgas ir arī kopīgas intereses.” Meitene atzīst, ka liels ieguvums bijušas dalītās rūpes par mājdzīvniekiem – Ilzei ir suns, un kāds vienmēr viņu izveda pastaigāties. Taču viņa piebilst arī to, ka: “Ar daudziem paradumiem ir grūti sadzīvot, jo katram pārim ir savi iekšējie noteikumi. Ja tie nesakrīt, sākas konflikti. Ir taču kaitinoši, ja ledusskapī nevari atrast to, ko iepriekšējā dienā esi nopirkusi! Sadzīviski sīkumi krājas, un tas noved līdz pamatīgam konfliktam.” Ar laiku meitene saprata, ka šādi dzīvot tomēr nespēj: “Nebijām gaidījuši, ka māsas draugs izrādīsies pavisam citāds nekā likās sākumā. Viņš tīšuprāt izmantoja mūsu labvēlību, daudz patērēja, bet neko nedeva pretī, jo strādāja tikai gadījuma darbus. Nācās pieņemt lēmumu par ledusskapja dalīšanu – lai katrs ēd tikai to, ko pats nopircis. Padalīties ar māsu man nav žēl, taču uzturēt viņas draugu es nebiju gatava.” Punktu dzīvošanai četratā pielika Ilzes un viņas māsas attiecību pasliktināšanās: “Mēs sākām atklāti konfliktēt, jo viņa savu draugu aizstāvēja. Es sapratu, ka mūsu attiecības varu glābt tikai pārvācoties.” Ilze ir sapratusi, ka dzīvot kopā ar svešu cilvēku ir daudz grūtāk nekā varētu šķist. “Tomēr arī slikta pieredze ir pieredze,” viņa smejot nosaka.
Dzīvojot četratā, nekad nav garlaicīgi!
Stāsta Alise (24): “Sākumā dzīvojām divatā, bet tad draugam uz pusgadu bija jādodas projām. Mana labākā draudzene gatavojās īrēt dzīvokli kopā ar mana puiša labāko draugu. Beigās izlēmām dzīvot trijatā un iekārtojāmies lielā trīsistabu dzīvoklī. Cits citam netraucējām – mums bija atšķirīgs dienas ritms. Patiesībā reti kad mājās bijām visi trīs. Tad mana puiša labākajam draugam uzradās draudzene, un dzīvoklī ievācās arī viņa.” Kad Alises draugs atgriezās, viņas draudzene dzīvokli pameta, atļaujot tajā palikt tikai abiem pāriem. “Nu jau gandrīz gadu mēs, divi pāri, mītam zem viena jumta. Visi, izņemot otru meiteni, esam pazīstami kopš pusaudžu gadiem. Viens par otru zinām gandrīz visu, tāpēc nepatīkamu pārsteigumu nav,” atzīst Alise. Viņa ir pārliecināta, ka dzīvot kopā iespējams tikai labiem paziņām: “Dzīvot kopā ar nesen iepazītiem cilvēkiem man šķiet riskanti – var gadīties, ka atklāsies īpašības, par kurām pat nenojauti. Tas, savukārt, var nopietni pasliktināt attiecības un radīt ne mazums konfliktu.” Alise uzsver, ka, dzīvojot četratā, nekad nav garlaicīgi: “Pluss ir tāds, ka, piemēram, nolemjot spēlēt galda spēles, mums uzreiz ir četri dalībnieki. Ja mēs dzīvotu divatā, būtu jāaicina draugi un jāorganizē spēļu vakari. Vēl pozitīvi it tas, ka vakaros varam pasēdēt pie televizora un draugu lokā apspriest muļķīgus TV šovus. Un, protams, nelielie dzīvokļa un komunālie maksājumi.” Vienīgās problēmas Alisei sagādā kārtība: “Visgrūtāk ir dalīt virtuvi, jo man patīk tīri trauki un nomazgāta plīts, taču otru pāri šādas ikdienas rūpes satrauc mazāk. Tieši kārtības ziņā mēs atšķiramies visvairāk.” Lēmumu dzīvot kopā ar vēl vienu pāri Alise nenožēlo, taču uzskata –veiksmīgās sadzīvošanas pamatnosacījums ir senā draudzība: “Manuprāt, galvenais ir iepriekš apzināties, ar ko būs jāmitinās zem viena jumta. Es nekad nevarētu dzīvot kopā ar gandrīz svešiem cilvēkiem, par kuriem neko nezinu.”
Vai dzīvot kopā nozīmē arī sadzīvot?
Ģimenes psihoterapeite Sarmīte Bambāne stāsta, ka sākumā grūtības var sagādāt lomu sadale – vienošanās par to, kurš ir galvenais. Vai arī visiem jāpiešķir līdzvērtīgas tiesības. Pirmais mēnesis noteikti ir pieslīpēšanās un pierašanas periods. Vēlāk var parādīties konkurence, slēpta vai atklāta cīņa par varu – tas rada strīdus un konfliktus. Ja būsiet gatavi kompromisiem un spēsiet viens otru uzklausīt, var iestāties mierīga kopādzīvošanas fāze. Svarīgi atcerēties, ka kompromisus iespējams rast, tikai izrunājot problēmu – ir jābūt vēlmei pēc dialoga. Ir jākontrolē emocijas un jāuzņemas atbildība par saviem vārdiem. Lai attiecības veidotos labas, cilvēkiem jābūt savstarpēji atklātiem un godīgiem jau pašā sākumā. Vispirms visiem jāizrunājas un kritiski jānovērtē gan pašiem sevi, gan pārējos. Ir svarīgi izrunāt praktiskās lietas, modelējot dažādas situācijas un mēģinot saprast, vai spēsiet konstruktīvi atrisināt konfliktus. Ja kopīgu valodu pēc strīda atrast nav iespējams, tad jāveic radikālas izmaiņas un jāmeklē cita dzīvesvieta.”
Teksts: Laura Zakse.
