Reizēm mēs pārspīlētas pieklājības dēļ nesakām patiesību un melojam. Pietiks! Lūk, dažas situācijas, kurās tev pilnīgi noteikti jāpasaka, ko tu domā.
Uzbrukums nedēļas nogalē
Situācija: Protams, mēs priecājamies par katru paziņu, kas viesojas mūsu pilsētā. Bet kāpēc gan starp mūsu draugiem vienmēr ir kāds, kurš domā, ka mēs viņam pakārtosim savu ikdienu un visu laiku, kamēr vien viņš te uzturas? Pat ja attiecīgā persona paziņo: “Tev nemaz nevajag par mani rūpēties,” mums tik un tā jātīra māja, jāpiepilda ledusskapis un jāpainteresējas par aizraujošiem pasākumiem, lai gan patiesībā mēs vēlētos ieritināties dīvānā un paskatīties kādu seriālu.
Ko vajadzētu teikt: “Jauki, ka esi pilsētā. Netālu no manis ir atvērta lieliska viesnīca.”
Ko mēs tā vietā sakām: “Protams, ka tu šajā laikā varēsi gulēt pie manis uz dīvāna.”
Kāpēc: Mums ir iekšējas bailes no apvainojumiem, pārmetumiem un vilšanās. Bet mēs pat nezinām, kā otrs cilvēks to uztvers. Varbūt pavisam mierīgi. Mūsos runā sirdsapziņa: vai tiešām es esmu tik egoistiska, ka maniem draugiem jānakšņo viesnīcā? Varbūt man pašai arī kādreiz vajadzēs palikt pie viņiem… Varakļānos.
Nākamajā reizē: Vispirms uzdod sev jautājumu, ko tu gribi patiesībā, un, ja vēlies atteikt, tad tā arī dari. Ja paziņa sāks šaubīties par tavu izpalīdzīgumu, atsauc atmiņā menedžmenta docenta Stefana F. Grosa vārdus: “Tas, kurš argumentē šādi, pierāda to, ka patiesībā domā tikai par sevi, un tava pašsajūta viņam ir pilnīgi vienaldzīga.” Tad, izsakot noraidījumu, tu jutīsies labāk.
Garšas izjūtu juceklis
Situācija: Ja ēdienkartē rakstīts Spagetti alla puttanesca, mums atliek vien to pasūtīt. Taču izrādās, ka nūdeles nav gatavotas uz vietas, mērce ir pliekana un piedevas – pieticīgas. Tavs pasūtījums ir veiksme pavāram, jo viņam ir bijis kur likt ēdienu pārpalikumus, bet neveiksme tev, kas tā priecājās par gaidāmo garšīgo maltīti.
Ko vajadzētu teikt: “Sveicieni pavāram – man mājās sanāk labāk.”
Ko mēs tā vietā sakām: “Bija ok.”
Kāpēc: Mēs negribam piesaistīt uzmanību. Ja uz oficiantes jautājumu “Kā jums garšoja?” mēs atcirstu kā nākas, vakars būtu sabojāts vēl vairāk, nekā to spēj sabojāt negaršīgas nūdeles. Iespējams, pienāktu pats pavārs, pārējie apmeklētāji skatītos un domātu, ka tu esi sīkumaina. Vai tas tiešām ir tā vērts?
Nākamajā reizē: Mierīgi pasaki patiesību. Bet tūlīt, nevis pēc divām stundām. Izklāstot problēmu, esi draudzīga un lietišķa, paskaidro, kāpēc esi vīlusies, un iesaki iespējamo risinājumu: pagatavot visu vēlreiz un labāk vai arī atnest citu ēdienu.
Vietas jautājums
Situācija: Tikko randiņā bijām sākuši aizmirst visu sev apkārt, tikko sāka runāt mūsu skatieni un jūtas, bet tajā brīdī pie galdiņa pienāca trīs tūristu tantes un apvaicājās, vai nevar pie mums piesēst. Galdiņš esot liels, un ja mēs visi jauki saspiestos… Un te nu viņas jau sēž, skaļi sarunājas, smej un pat nenojauš, ka izjaukušas visu flirta burvību. Un mums atliek vien blenzt deserta kartē.
Ko vajadzētu teikt: “Diemžēl pie šī galdiņa brīvu vietu vairs nav.”
Ko mēs tā vietā sakām: “Jā, protams!”
Kāpēc: Mēs esam līdzjūtīgas būtnes. Sievietes pat vairāk nekā vīrieši. Savā jaunajā grāmatā par uzticēšanos (Ich krieg dich!, izdevniecība Ariston, 2011) bijušais slepenā dienesta aģents Leo Mārtins raksta: “Aģenšu ir vairāk nekā aģentu, jo sievietēm ir labākas empātijas spējas.” Pat attiecībā pret pilnīgi svešiem cilvēkiem.
Nākamajā reizē: Apzinies, ka randiņš trauslajā attiecību sākumstadijā ir ārkārtas situācija, kurā atšķirībā no citām reizēm galvenokārt jādomā par sevi. Tāpēc nekad neej uz tikšanos alus sētā. Vai arī dari to tikai Spānijā. Tur nevienam pat prātā nenāktu kafejnīcā piesēsties pie jau aizņemta galdiņa. Visādi citādi atliek tikai viena stratēģija: nekaunīgi melot, piemēram, par to, ka drīz ieradīsies draugi. Jo, kā jau mēs zinām, pateicoties Napoleonam, mīlestībā atļauts ir viss.
Pacietības pārbaude
Situācija: Tu speciāli pierakstījies pie ārsta agri no rīta, lai jau vienpadsmitos būtu birojā uz sapulci, taču māsiņa paziņo: “Diemžēl nāksies uzgaidīt.” Pa vidu iespraucas kāds “steidzams gadījums”, tad māte ar trīs bērniem, un sapulce tiek nokavēta. Jaunās māsiņas atvainošanos tev gribētos nogremdēt uzgaidāmās telpas akvārijā kopā ar viņas laika plānojuma saraktu.
Ko vajadzētu teikt: “Nē, es nevaru un negribu vairāk gaidīt.”
Ko mēs tā vietā sakām: “Jā, nu nekas.”
Kāpēc: Tie, kas strādā, zina, ka ir dienas, kurās pilnīgi viss noiet greizi. Un vai tad tu pati agrāk nesmējies par tiem “svarīgajiem cilvēkiem”, kas par mazāko nokavēšanos jau iet pa gaisu?
Nākamajā reizē: Sava neapmierinātība jāpauž jebkurā gadījumā. Protams, pieklājīgi. Domājams gan, ka procesu tas nekādā veidā nepaātrinās, taču tu vismaz nepaturēsi sevī dusmas. Pretējā gadījumā tās tavu atlikušo darbadienu un darbaspējas ietekmēs vēl vairāk nekā nokavētā sapulce.
Ugunsgrēka trauksme
Situācija: Ir skaidrs, ka, ieraugot mobilajā tālrunī trīs neatbildētus priekšnieka zvanus, nav gaidāms nekas labs. Un, kad tu viņu sazvani, viņš apjautājas, kā tad iet atvaļinājumā un kā klājas bērniem, ausīs sāk skanēt trauksmes zvani. Un patiesi – jaunā projekta vadītājs pēkšņi ar to vairs nevar nodarboties, un kādam ātri jāpārņem viņa darbi, lai viss būtu gatavs laikā. “Tā tev būtu izdevība sevi pierādīt…”
Ko vajadzētu teikt: “Man ļoti žēl, bet es nevarēšu.”
Ko mēs tā vietā sakām: “Nu labi, es izdarīšu.”
Kāpēc: Šefs rīkojas pēc Hārvardas koncepcijas – ir uzstājīgs un pieprasošs. Turklāt zina mērķi. Turpretī mums šī problēma ir jauna, un tāpēc mēs esam vājākā pozīcijā. Tu esi pārsteigta nesagatavota un sliecies sev uzkraut papildu darbu tā vietā, lai noskaidrotu priekšnieka argumentus.
Nākamajā reizē: Palūdz īsu pārdomu laiku, kurā apsver motīvus, kāpēc šo darbu nevari uzņemties. Pēc tam suverēni un lietišķi izklāsti savu viedokli. Šefs sajūsmā nebūs. Taču pratīs novērtēt, ka tu vieglprātīgi neuzņemies darbu, kuru, iespējams, nevarētu paveikt.
