Uz dīvāna guļot, brīnumi nenotiek
Ir dzirdētas atsauksmes, ka tas, kas noticis ir brīnums, bet pats Norbekovs kādā intervijā teicis, ka brīnuma nav – sākumā pats arī brīnījies par rezultātiem, bet tagad zina, ka tās ir pārbaudītas likumsakarības. Jautāta, ko viņa domā par šādu traktējumu, pasniedzēja atbild:
“Kad cilvēks prasa brīnumu, bet pats neko nedara lietas labā (kā sēdēja uz dīvāna, tā arī sēž), tad brīnums nenotiks. Bet tiklīdz viņš nolemj piecelties no dīvāna un spert soli savā labā, savas veselības labā, savas izveseļošanās labā, tad brīnums notiek. Taču – šo brīnumu paveic pats cilvēks!” Rezultātu pilnveidošanai un noturēšanai arī svarīgi darboties pēc kursiem, tiesa, vairs nav vajadzīgs tik intensīvs darbs (sākumā nedaudz vairāk kā stunda dienā, ir atpūtas dienas).
Norbekovs saka, ka “hroniski slimais” to vien dara, kā prasa: “Dod man..!” “Dod man brīnumu, dod man veselību, bet es tev noticēšu, kad tas būs noticis, tad es priecāšos un smaidīšu. Tas, kā saka Meistars, ir ceļš uz nekurieni. Viņš piedāvā situāciju mainīt: smaidīt un spert soļus pretī veselībai, darboties pēc pārbaudītas sistēmas, nav pat svarīgi, vai tieši pēc Norbekova vai citas spēcīgas sistēmas – ir tūkstošiem ceļu līdz veselībai, – un tad kā likumsakarība būs brīnums veselības, labas pašsajūtas veidolā,” daudzreiz savām acīm pārliecinājusies pasniedzēja.
Kāpēc tomēr ne visi, kas izgājuši kursus, piemēram, nestaigā bez brillēm? “Norbekova sistēma ir vienkārša, pieejama un efektīvi. Ir cilvēki, kas iedomājas, ka viņi atnāks uz kursiem un vairāk nekas nebūs pēc tam jādara. Taču kursi ir tikai pats sākums, lai izveseļoties, darbs jāturina mājās. Kā jebkurā sistēmā, jādarbojas regulāri. Kā Meistars saka: “Plūdums, pakāpenība un ikdienas treniņi”. Lūk, pēdējo ne visi ņem vērā. Vienam pietrūkst gribasspēka, citam īsti nav motivācijas, vēl kāds atliek, aizmirst. Bet tie, kas rezultātu sasniedz, nostiprina, pildot mājasdarbus (kas nemaz tik daudz laika arī neaizņem), tādu tomēr ir vairākums,” novērojusi pasniedzēja.
Dzirdēts arī, ka ārsti metodei neticot. Svetlana Sapožņikova stāsta: “Ārstu palīdzība cilvēkiem ir nenovērtējama, tā ir ļoti vajadzīga profesija. Taču arī cilvēkā pašā ir milzīgi pašatveseļošanās, pašregulācijas mehānismi. Par to parasti ārstiem nemāca. Tajā pašā laikā ir ārsti, kuri neapstājas tikai pie iegūtajām zināšanām. Viņi meklē papildus iespējas tradicionālās medicīnas iespējām. Norbekova sistēmabalstās organisma pašatjaunošanas praksēs. Mūsu mācību centrā Maskavā starp pasniedzējiem ir arī ārsti, kuri pārliecinājusies, ka sistēma strādā.”
Arī pati pasniedzēja, kas pēc pamatprofesijas ir psiholoģe, uz savas ādas pārliecinājusies, ka savu veselību saviem spēkiem var atjaunot – jo pati agrāk valkājusi brilles ar mīnus 6 dioptrijām, bijusi tīklenes atslāņošanās, dēļ kuras veikta acu operāciju. Pēc tās radās sarežģījumi. Tieši tobrīd viņa iepazinās ar Norbekova metodi, tika vaļā no pēcoperācijas sarežģījumiem un uzlaboja redzi par trim dioptrijām, tad, kā pati saka “skriešus skrējusi” uz kursiem, lai atjaunotu veselību līdz galam. Izgājusi pirmo kursu, otro un tad arī – pasniedzēju apmācību.
Viņa arī aicina ar pieņemšanu un mīlestību izturēties pret sevi, savu ķermeni, nerāt savu ķermeni – tu esi šāds un tāds, neko nespēj, nedarbojies, kā nākas. Šī metode balstās uz mīlestību pret sevi. Nevar arī akli noliegt problēmu – tā būtu melošana sev. Smaids un stāja, uz ko aicina, nav acu pievēršana uz esošo situāciju. Jā, grūtība ir, šobrīd ir tā un man pašam ir iespēja saviem spēkiem mainīt, pilnveidot, izveseļoties, līdzsvarot sevi. Var pat saberzēt rokas: “O, grūtība ir, tātad man ir, ar ko strādāt! – arī labi!”.
