Šovakar tu nofotogrāfēji mani bez manas atļaujas.
Tu stāvēji pusotra metra attālumā no manis, pārpildītā bārā, kamēr es uz ekrāna skatījos spēli. Tu domāji, ka neviens tevi nepamanīs, bet mana draudzene pamanīja. Un viņa pateica man.
Kad es tev pajautāju, vai tu mani fotogrāfēji, tu izlikies, ka nedzirdi jautājumu. Tāpēc es pajautāju vēlreiz: „Es atvainojos, bet vai tu tikko mēģināji mani nofotogrāfēt?”
Tu paskatījies uz mani un teici: „Nemēģināju. Es nofotogrāfēju.”
„Parādi man bildi un izdzēs to.”
Tu izvelc telefonu no savas kabatas un tur tā ir. Fotogrāfija, kurā esmu redzama es. Nākamajā bildē ir manas draudzenes dibens. Neticami, ka tas viss ir aptuveni 50 gadus veca un sveša vīrieša telefonā!
„Izdzēs.”
Tu to izdzēs. Bez jebkādas atvainošanās. Bez jebkādas intereses. Un mēģini ielikt telefonu atpakaļ kabatā.
„Nē, izdzēs to otru arī.”
Tu to izdzēs.
„Tas, ko tu izdarīji, ir nepareizi. Ja es vēlreiz tevi pieķeršu, es tevi nosūdzēšu.”
Tu paskaties uz mani un pasmīni. Es īsti neatceros, ko tu teici, bet tas bija kaut kas no sērijas „Un, kam tad tu sūdzēsies?”. Tajā brīdī tu gandrīz liki man sajusties bezpalīdzīgai. Tā, it kā tas, ko tu izdarīji, nav nekas nosodāms, un tu vari tā darīt ar visām sievietēm. Tā, it kā tev ir tiesības likt justies man neērti.
Bet šādās situācijās vienmēr ir kaut kas, ko es varu darīt. Vienmēr.
Tāpēc es dodos pie bārmeņa, kurš nodod informāciju apsargam, kurš liek tev doties projām. Ar acs kaktiņu es redzu, kā tu ar varu tiec izvilkts ārā no bāra, vēl mēģinot iesist apsargam.
Apsargs atgriežas un pārliecinās par to, ka viss ir kārtībā. Viņš saka, ka tu sāki mētāties ar rasistiskām piezīmēm un kļuvi vardarbīgs. Tiek izsaukta policija un atbrauc tava sieva.
Mēs visi sniedzam savas liecības. Es sniedzu savējo, stāvot pusotru metru attālumā no tavas sievas. Es lūdzu policistam apmainīties vietām, lai man nebūtu uz viņu jāskatās.
Visa šī situācija šķiet dīvaina. Tāda, it kā mēs būtu kādā sliktā filmā. Es jūtos apdullusi un nesaprotu, kas vispār notiek.
Policija jautā, vai es vēlos izvirzīt kādas papildus prasības. Saku, ka, nē.
Godīgi sakot, man ir vienalga, kas notiks ar tevi. Tu neizjūti nekādu nožēlu un, visticamāk, nekādu nopietno sodu nesaņemsi. Bet es priecājos, ka man izdevās tevi kaut nedaudz pārmācīt. Es priecājos, ka tavā telefonā vairs nav manas un manu draudzeņu bildes.
Pavisam godīgi sakot, man ir pilnīgi vienalga, kas notiks ar tevi.
Mūsu pienākums ir, tādiem cilvēkiem kā tu, aizrādīt. Jā, vieglāk būtu visu noignorēt un paiet mazliet tālāk. Bet, kas būtu, ja mēs tevi nepieķertu? Cik tālu tu iesi? Kurš būs nākamais upuris? Gan vīriešu, gan sieviešu pienākums ir kaut ko darīt, ja šādas situācijas notiek. Jā, tas nav forši. Bet seksuāla uzmākšanās nav pieņemama. Un nekad nebūs.
Trakākais ir tas, ka man nebija ne mazākās nojausmas par to, ka kādā svešā telefonā ir mana fotogrāfija. Šī situācija man lika saprast to, ka kameras tagad ir mums visapkārt un katra cilvēka telefonā, un mums nav ne mazākās nojausmas, kad mēs varam kļūt par kāda perversa tipiņa upuri.
Avots: Huffingtonpost.com
