Luīze Heija mums atgādina, ka mēs esam pilnībā atbildīgi par to, kas notiek mūsu dzīvē – gan par labo, gan slikto. Katra mūsu doma rada mūsu nākotni. Lai mūsu pašu domas mums nedarītu ļaunu, ir svarīgi atcerēties sekojošo:
Mīlestība pret otru cilvēku – tas ir lieliski, bet pārejoši, bet romāns pašiem ar sevi – tas ir uz mūžu.
Mūsu ķermenis visu laiku ar mums runā. Ja vien mēs spētu rast laiku ieklausīties. Katra mūsu ķermeņa šūna reaģē uz katru mūsu domu un vārdu.
Mūsu dzīves ceļā ir tikai divi nemainīgi punkti – dzimšana un miršana. Ceļu, pa kuru eiet, mēs izvēlamies paši.
Visu, ko tu dari, tu dabū atpakaļ.
Pagātni atlaid ar mīlestību, esi pateicīga tam par to, ka tā tevi atveda pie šī brīža domām.
Ja tev prātā ienāca negatīva doma, vienkārši pasaki tai „Paldies par līdzdalību”.
Cilvēki, kuri sevi nemīl, neprot piedot.
Mīli sevi tagad. Negaidi, kad kļūsi par pilnību.
Ja mēs ņemam kaut ko bez atļaujas, drīz vien arī zaudējam. Ja atdodam – iegūstam. Citādi nemaz nenotiek.
Mēs veidojam savas pārliecības jau bērnībā. Pēc tam virzāmies pa dzīvi, meklējot situācijas, kas atbildīs mūsu pārliecībai.
Pasaulē visa pietiek, tā tikai gaida, kad tu vēlēsies ar to visu iepazīties. Naudas ir daudz vairāk, nekā tu spēj iztērēt. Cilvēku ir vairāk, nekā tu visas dzīves laikā spēj sastapt. Prieka ir vairāk, nekā tu spēj iedomāties. Ja tu tam visam noticēsi, tev būs viss, ko tu vēlies.
Sacensība un sevis salīdzināšana ar citiem – lūk, divi pamata šķēršļi tam, lai kļūtu par radošu personību.
Pagātne ir aizgājusi uz visiem laikiem. Tas ir fakts, un tur neko nevar mainīt. Mainīt var tikai tavas domas par pagātni. Muļķīgi ir sodīt sevi tagadnē par to, ka kaut kad ļoti sen kāds tevi aizvainoja.
Katrā no mums joprojām mīt trīsgadīgs bērns, kuram ir bail un, kurš vēlas nedaudz mīlestības.
Mīlestība ir vienīgā atbilde uz jebkuru mūsu problēmu, un ceļš uz tādu stāvokli ir caur piedošanu. Piedošana izšķīdina aizvainojumu.
Mīlestība ārpus cilvēka neeksistē – tā dzīvo tikai viņā iekšā. Jo vairāk tu mīli, jo vairāk mīlestības tev ir apkārt.
Pastāvīgi atcerēties savu pagātni – tātad apzināti sevi sāpināt.
Pret pārmaiņām attiecies kā pret mājokļa uzkopšanu. Vispirms viens, tad otrs, redz, drīzumā viss spīd un laistās.
Viss, kas tev jāzina, atnāks pie tevis vajadzīgajā vietā un laikā.
Avots: Mirkrasoty.life
