Helovīna naktī visi mošķi pa zemes virsu staigā, tādēļ durvis un logus jātur cieši noslēgtus. Taču kā tie nokļūst virszemē; kur īsti slēpjas vārti uz elli?
Par ceļu uz pazemes valstību raidījumā “Elles karte”, kas “National Geographic” būs skatāms tieši Helovīna naktī, prātos arī Mačete – aktieris Denijs Treho (“Mačete”, “Reiz Meksikā”, “Desperado”, “No tumsas līdz rītausmai”, “Spiegu bērni”).
“Kas notiks, ja es šodien nomiršu? Vai es nokļūšu ellē?” grib zināt Treho un dodas ceļojumā, lai izpētītu cilvēku iztēles un mirušo valstības tumšākos noslēpumus.
Kā zināms, par elli un pazemi kā vietu, kur nokļūst daļa mirušo dvēseļu, Eiropā runāja gan senie grieķi, gan pirmie kristieši, to pazīst arī Amerikas un Āzijas iedzimtie. Lūk, dažas pavisam reālas vietas, kuras tiek uzskatītas par vārtiem uz pazemi.
Sv.Patrika šķīstītava Steišena salā (Īrija)
Kāda leģenda par Sv.Patriku vēsta, ka Īrijas aizbildnis ieradies Steišena salā, Ledergas ezerā pēc tam, kad šo vietu viņam norādījis Kristus. Patriks bijis neapmierināts ar savu sekotāju šaubām, bet Kristus sūtījis sapņos redzējumus par elles ciešanām. Steišena salas ala kalpojusi kā ieeja šķīstītavā, kur mirušo dvēselēm pirms nokļūšanas debesīs jāiztur sodi par viņu grēkiem. XII gs. uz salas izveidots neliels klosteris, kuru apmeklē katoļu svētceļnieki, kas vēlas pabūt tuvu šķīstītavai. Ala nav pieejama kopš 1632.gada, taču svētceļnieki nepārtraukti turpina doties uz “šķīstītavu”.
Masaja vulkāns (Nikaragva)
Šodien neviens vairs īsti netic, ka kalderā slēpjas vārti uz pēcnāves dzīvi, taču pēc vietējiem ticējumiem šis vulkāns ir dievs, kura “mutē” dzīvo burvji. Ar nelabā aktivitātēm to sasaistīja spāņu jūrasbraucēji un garīdznieki. XVI gs. Mūks Toribio Benavente 1541.gadā rakstīja, ka vulkāna aktivitāte ir pārdabiska, tādēļ šai jābūt “vietai, kur sodītos iznīcina dēmoni”. Bet mūks Huans de Torkemada teoloģiskā analīzē atzina: dvēseles ir bezmiesīgas, tādēļ ellei nav nepieciešami fiziski vārti.
Hauskas pils (Čehija)
Hauskas pils Blatčē, uz ziemeļiem no Prāgas esot uzbūvēta virs “bezdibenīga” cauruma, kas ved uz elli. XIII gs. Bohēmijas karalis Otokars II solījis apžēlošanu ikvienam cietumniekam, kas nolaidīsies bedrē, atgriezīsies dzīvs un pastāstīs, ko redzējis. Pirmais gribētājs jau pēc dažām sekundēm sācis kliegt, nosirmojis un stāstījis par puscilvēkiem ar lieliem spārniem. Nostāsti vēsta, ka Otokars II vēlējies ķert dēmonus, tādēļ virs “elles cauruma” uzcēlis pili bez nocietinājumiem, ūdens apgādes vai virtuves. Tagad te izveidota spokaina tūristu atrakcija, jo kapelā joprojām dzirdami no pazemes nākoši vaidi.
Kurcija ezers Romas Forumā (Itālija)
Šodien šī slīkšņa senajā Romas Forumā nešķiet īpaši pievilcīga, taču pēc romiešu vēsturnieka Tita Līvija atziņām, reiz tas bija plats bezdibenis. Plaisa, kas parādījās Romas laukumā, nekādi nebija aizpildāma. Orākuls pareģoja, ka Romas republika tiks sagrauta, ja vien pilsēta neupurēs to, kas padara to stiprāku. Marks Kurcijs domāja, ka Romas stiprums slēpjas ieročos un pilsētnieku drosmē, tādēļ pilnā kaujas ietērpā zirga mugurā devās plaisā iekšā un nonāca tieši pazemē. Pilsēta tika glābta. Imperatora Augusta dzimšanas dienā romieši tajā meta monētas, lai aizlūgtu par imperatora drošību.
Vulkāns Hekla (Islande)
Daļēji aktīvo Islandes vulkānu par “elles vārtiem” sāka dēvēt pēc 1104.gada izvirduma, viduslaikos stāstus Eiropā izplatīja cisterciešu mūki. Senajā anglonormāņu poēmā “Sv.Brendona ceļojums” Hekla minēta kā nodevēja Jūdas cietums. Apraksti par 1341.gada izvirdumu atklāj, ka cilvēki redzējuši putnus cauri ugunij lidojam; putni – tās ir cilvēku dvēseles. Kopš 874.gada reģistrēti 20 nopietni izvirdumi, lielākā daļa aizspriedumu jau ir zuduši, tomēr māņticīgi cilvēki apgalvo, ka šajā vietā Lieldienās raganas tiekas ar velnu.
Maiju senotes (Jukatanas pussala)
Maijiem bija visskaistākās pārejas starp dzīvo pasauli un pazemi. Dabiskie pazemes ūdens avoti tika uzskatīti lietus dieva Čaaka mājvietu un ceļu uz pēcnāves dzīves vietu Šibalbu. Jukatanas pussalas senotēs (ar ūdeni piepildītos iegruvumos) arheologi ir atraduši tempļus un cilvēku kaulus, tādēļ, iespējams, kaut kur tur atrodas arī leģendārā Šibalba. Šodien ar dzidro ūdeni piepildītās senotes ir iecienītas tūristu atpūtas vietas.
Plutonija Hierapolē (Turcija)
Hierapole, kas atradās netālu no mūsdienu Pamukales Turcijā, reiz tika uzskatīta par pazemes un nāves dieva Plutona mājām. Tvaiki, kas silda Pamukales karstos avotus, rodas alā zem Plutonijas. Tie ir indīgi, tādēļ hierapolieši ticēja, ka tvaikus sūtījis Plutons un šī vieta ir ieeja pazemes valstībā. Te svētceļnieki no visas pasaules ziedo Dievam, dzīvnieki mirst no indīgajiem tvaikiem, bet daži apliecina savu ticību, ieejot un veiksmīgi iznākot no alas, iespējams, pateicoties zināšanām par gaisa kabatām.
Aheronas upe (Grieķija)
Aherona ir reāla upe Grieķijas ziemeļrietumos, taču tai ir svarīga nozīme klasiskajā mitoloģijā. Homēra eposā “Odiseja”, Kirka (Circeja) ved Odiseju uz mirušo valstību, sakot, ka viņam jāatrod vieta, kur Aherona satiek Flegetonu un Stiksu. Vergīlijs “Eneīdā” norāda, ka no Aheronas iztek Stiksa un raudu upe Kokitusa. Te darbojas arī laivinieks Harons, kas mirušo dvēseles nes pāri upei uz Aīda valstību. Dantes “Dievišķajā komēdijā” nepaņemto dvēseles, kuras neizvēlējās ne labo, ne slikto, savas mājas atrada Aheronas krastos, uz mūžīgiem laikiem saņemot sodu par savu neizlēmību.
Fengdu (Ķīna)
2000 gadus senā Spoku pilsēta, kas atrodas Čenčingā, ir vieta, kur mirušie apstājas ceļā uz pēcnāves dzīvi. Hanu dinastijas leģenda vēsta, ka impērijas ierēdņi Vams Fanpins un Jins Čenčings te praktizējuši taoismu un kļuvuši nemirstīgi. Fengdu raksturo pārsteidzoša tradicionālā arhitektūra, dēmonu statujas, neskaitāmi tempļi, kuros gari tiesājot mirušos, atgādinājumi, ka par grēkiem būs jāmaksā, ar elles tēmu saistītas norādes. Pilsētu var sasniegt ar laivu, jo tās zemāko daļu appludināja, ceļot milzīgo Triju aizu aizsprostu. Kalnu, no kura paveras skats uz pilsētu, rotā milzīgs (138x217m) akmenī kalts “Spoku karalis”.
Osore kalns (Japāna)
Viens no trim svētajiem japāņu kalniem – Osore – atrodas Simokitas pussalā, Honsju salā, kas ir pārpilna ar vulkāniskajām kalderām. Neauglīgā, pelēkā ainava, burbuļojošie avoti un nemitīga sēra smaka izskaidro šīs vietas reputāciju. Sanzu upe, kas plūst šajā reģionā, tiek uzskatīta par vietu, kas dvēselēm jāšķērso pirms nokļūšanas pēcnāves pasaulē.
Skaties īpašo raidījumu “Elles karte” “National Geographic” otrdien, 31.oktobrī plkst. 21:00!
