Ja sākt dzīvi no jauna būtu tikpat viegli, kā jaunu rakstu – gluži no baltas lapas un ar diviem peles taustiņu pieskārieniem. Bet nē. Mēs veļamies pāri kļūdu pauguriem, speram nākamos soļus, bez iespējas pagriezties atpakaļ un pārdomāt.
Neviens, nekad Tev nepateiks – pareizi/nepareizi. Vadoties pēc savām izjūtam, Tu pieņem lēmumu pēc lēmuma. Izjauc attiecības, pārtrauc darba saistības, nopērc nesmukas kurpes vai, iespējams, negaršīgāko kūku no visa lielā sortimenta. Tas viss sakrājas Tavā zemapziņā un beigās Tev liekas, ka nekas, ko izlem nav pareizi. Viss, ko Tu dari ir viena liela kļūda. Sāk likties, ka esi pilnīgs pelēkās masas sastāvs un vairs jau pat nezini, kur skriet, kā glābt un sasmelt visu izlieto atpakaļ. Rokot bedri pēc bedres, vairs nezini, kur atrast to nākamo pauguru uz kura pakāpties.
Bet, ziniet ko? Tā, nebūt nav. Ja tajā mirklī, kad pieņēmi lēmumu, vienalga, cik svarīgu/nozīmīgu/seku paliekošu, tā vajadzēja. Vienkārši nerēķināšanās ar nenormālo sajūtu un domu jukumu, liek cilvēkam nobīties, baidīties no tālākā – nezināmā. Tas ir normāli un tikai cilvēcīgi, ka viss nezināmais mūs baida un uzdzen šaubas par turpmāko lietu norisi. Nekad nevajag sevi nosodīt un pašam sevi pelt. Ja rīcība/lēmums ir bijis pamatots, ja pats sev vari paskaidrot un pastāvēt par savu rīcību, nekad neļauj nevienam citam kāpt uz Tava paugura un rakt sevi zem tā.
Labāk ir pieņemt svarīgu lēmumu un mācīties sadzīvot ar iekšējo haosu, nekā dzīvot ar nespēju lemt un vadīt savu likteni un dzīves ceļu pašam. Galvenais ir saglabāt iekšējo dzinuli, atrast tās lietas, kas palīdz saglabāt sava veida kontroli pār visu pelēko un negatīvo: garšīga kafija, silta liepziedu tēja, mīļā cilvēka siltā azote vai mammas viedais padoms; plašs pastaigu loks caur priežu mežu vai vienkārši aprunāšanās ar kādu neitrālu cilvēku.
Nekad nevajag baidīties prasīt padomu, palīdzību sev tuviem vai nedaudz attālākiem cilvēkiem. Jo, ne par velti, dzīvē atstājam tos cilvēkus ar kuriem mums ir ērti, tos kuri izvilks no izraktās bedres vai sēdēs tajā kopā.
Nenolaist rokas un atcerēties spēcīgos argumentus, kas vadīja pieņemt lēmumu konkrētajā brīdī. Atgādini pats sev mērķus, ko nospraudi pirms laika. Noliec sevi PIRMAJĀ vietā un ar drošiem soļiem ej tiem pretī. Nepadodies mirkļa sajūtām par visu nepareizo savās darbībās, meklē pozitīvo katrā dienā, jo jauna diena dod jaunas iespējas. Roc, kamēr vari noturēt lāpstu, ja lāpsta paliek par smagu, atceries, ka arī ar saujām var rakt!
Autors: Lauma Roķe, Dieviete.lv
Kā naglai uz galvas!