Drosmīga, spēcīga un sāpināta sieviete – tāda ir leģendārā meksikāņu māksliniece Frīda Kalo. Dzīves laikā šī sieviete pārdzīvoja daudz sāpju. 18 gadu vecumā viņa kļuva par invalīdi un sāka gleznot satriecošas gleznas. Viņas spēks un talants iedvesmo!
“Nav nekā dārgāka par smiekliem. Ar to palīdzību var izrauties no sevis, zaudēt jebkādu smagumu.”
“Es paliku dzīva, un piedevām man ir kā dēļ dzīvot. Mākslas dēļ.”
“Agrāk es domāju, ka esmu dīvainākais cilvēks pasaulē. Bet pēc tam man ienāca prātā, ka pasaulē ir tik daudz cilvēku, un visticamāk ir vēl viena tāda pati dīvaine kā es.”
“Es jautri gaidu aiziešanu un ceru nekad neatgriezties.”
“Trauksme, bēdas, bauda, nāve – tas, pēc būtības, vienmēr ir viens vienīgs veids eksistēt.”
“Cerības koks, stāvi taisni!”
“Smieklīgākā lieta pasaulē ir traģēdija.”
“Es nekad nejūtu vilšanos par dzīvi, kā tas notiek krievu romānos. Es skaidri saprotu savu situāciju un esmu gandrīz laimīga, jo man ir Diego, mamma un tētis, kuru es tik ļoti mīlu. Es domāju, a ar to pietiek, un es neprasu dzīvei brīnumus vai vēl kaut ko tamlīdzīgu.”
“Izvēlies cilvēku, uz kuru tu skaties tā, it kā tā būtu maģija.”
“Es gleznoju sevi, jo es tik ļoti bieži mēdzu būt vientulībā. Un tāpēc, ka sevi es zinu vislabāk.”
“Es ceru, ka tur, aiz robežas, būs jautri, un es nekad neatgriezīšos.”
“Es gleznoju ziedus, un tas nozīmē, ka tie nekad nenomirs.”
“Es neesmu slima, es esmu salauzta. Bet es esmu laimīga, ka esmu dzīva, kamēr varu zīmēt.”
“Beigu beigās mēs varam izturēt daudz vairāk, nekā mēs paši domājam.”
“Kājas, priekš kam jūs man esat vajadzīgas, kad man ir spārni?”
Materiāli rakstam no ārzemju resursiem.
Autors: Dieviete.lv