Atzīšanās divos cēlienos – recenzija par koncertu “Mīlestība”

 

Kad interneta portālā jūnija sākumā tika publicētas pirmās reklāmfotogrāfijas, nesniedzot nekādu sīkāku informāciju, kur būs iespējams redzēt / dzirdēt eleganti sapostos Dailes un Latvijas Nacionālā teātra dziedošos aktierus, sapratu, ka šis pasākums, lai kādā formātā tas arī netiktu plānots, būs kas ļoti ekskluzīvs. Pēc pāris nedēļām noslēpumainības plīvurs krita, jo parādījās bildes, aktieriem turot rokās lielos burtus, kopā izveidojot vārdu “MĪLESTĪBA”, un tapa zināms, ka visi deviņi aktieri (no Latvijas Nacionālā teātra Madara Botmane, Marija Bērziņa, Zane Dombrovska, Mārcis Maņjakovs, Ainārs Ančevskis un Raimonds Celms, no Dailes teātra – Gints Andžāns, Gints Grāvelis un Ērika Eglija) uzstāsies 29.jūlija vakarā Kandavā, atjaunotajā brīvdabas Ozolāju estrādē – koncertā ar tik simbolisku nosaukumu “Mīlestība”.

Šķiet, ka par mīlestību jau daudz runāts un neko jaunu vairs nav iespējams pateikt. Mīlestība ir tik ļoti intīma tēma, kuru nedrīkst vispārināt, lietojot banālas frāzes, jo katram no mums ir sava mīlestības formula, un katrs mēs mīlam tieši tā, kā to mākam un jūtam vislabāk. Taču, ja atzīšanās mīlestībā tiek pausta ar mūzikas palīdzību, izmantojot dzejnieku valodas bagātību un komponistu spējas to visu ietērpt brīnumainās melodijās, to varam klausīties vēl un vēl. Sevišķi, ja skaistāko mīlestības dziesmu izpildītāji ir aktieri, kuri profesionāli apguvuši dziedāšanu un perfekti izjūt skatuvi, lieliski komunicē ar publiku, pārvalda ķermeņa valodu un žestus, līdz ar to katru savu uzstāšanos vienmēr padarot par nelielu teatrālu iznācienu.

Gatavojoties koncertam, man ausīs skanēja Laura Valtera dziesmas “Tad apstājās laiks” vārdi: “Tad apstājās laiks. Un tā bija mīlestība. Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas. Tad sekundes varēja grābt kā smiltis un sviest uz vienu vai otru pusi.”

Tieši tas, manuprāt, bija vadmotīvs Kandavā izskanējušajam koncertam. Sēžot estrādē, mani patiešām pārņēma sajūta, ka ir apstājies laiks, jo tas, ko aktieri sniedza skatītājiem, bija mīlestība. Visaptveroša, īsta, iedvesmojoša, beznosacījuma mīlestība.

Šādos vasaras brīvdabas pasākumos lielākais risks ir neprognozējamie laika apstākļi. Neskatoties uz to, ka tovakar tieši šajā piemīlīgajā Kurzemes pilsētā plosījās negaiss, Ozolāju estrāde bija skatītāju pilna. Arī aktieri, lai gan sākumā, izpildot tik atbilstoši izvēlētu Lilioma dziesmu ar vārdiem “Redzat, atkal ir debesis pušu, atkal ielāpi jāuzliek tām”, uznāca uz skatuves ar lietussargiem rokās, atzina, ka nav no cukura un to dažu lietus lāšu dēļ nedomā izkust. Patiesībā koncerta pirmajā daļā stiprais lietus visu padarīja neticami burvīgu. Skatuves grīda bija kā spogulis un tagad, vērojot pasākuma fotogrāfijas, iespējams priecāties par lietus radītajiem atspulgiem. Nedaudz žēl gan bija Madaras Botmanes gatavotās aktrišu kleitas, kuras sava garuma dēļ pamazām no slapjuma ieguva aizvien tumšāku tonējumu apakšmalās.

Koncertā aktieri bija sagatavojuši un priecēja skatītājus ar populārām, kā arī sen nedzirdētām kompozīcijām no izrādēm un rokoperām “Meža gulbji”, “Kerija. Retrospekcija”, “Īsa pamācība mīlēšanā”, “Leģenda par Zaļo Jumpravu”, “Leo.Pēdējā bohēma”, “Sfinksa”, “Adata”, “Lilioms” u.c. – izpildot gan solo dziesmas, gan neatkārtojamus duetus, gan dziedot un dejojot visi kopā. Mani visvairāk sajūsmināja lielisko aktieru dikcija – izdziedot dziesmas, bija saprotams ik vārds – tas bija aktieru sirdīs izauklēts un izlolots, kamēr nonāca līdz skatītāju ausīm. Bet pats galvenais – emocionālais vēstījums, jo bija labi redzams, ka jebkurš uz skatuves esošais aktieris izprot un izjūt, par ko dzied, un tāpēc mācēja katrai dziesmai, katram izpildījumam piešķirt gan prieku, gan smeldzi, radot sirsnīga un skaistu mirkļu piepildīta vakara gaisotni. Vienmēr esmu uzskatījusi to par mākslas brīnumu, ja viss kopā saslēdzas tā, ka uz skatuves notiekošais aizskar līdz pat dvēseles stīgām, ļaujot gan iekšēji gavilēt, gan klusībā cīnīties ar aizturētajām asarām vai vēl labāk – “atvērt” skatītājus tik ļoti, ka viņi dzīvi iesaistās koncerta norisē, dziedot un dejojot līdzi. Nenoliedzami, liels ieguvums katrā šādā pasākumā ir vakara vadītājs. Šoreiz šis gods tika uzticēts atraktīvajam Dailes teātra aktierim Gintam Grāvelim, kurš jau no paša koncerta sākuma uzmundrināja apmeklētājus, koķetēja ar sanākušajām dāmām un apliecināja sevi kā vīrieti, ar kuru, iespējams, nebūtu bail doties kādā ekstrēmā piedzīvojumā.

Klausoties visas koncerta dziesmas, nonācu pie atziņas, ka mīlestība ir tik dažāda – tā var būt pirmā un neaizmirstamā, kādam – vienīgā, īstā, patiesā, vēl kādam – neatļauta vai nepiepildīta un tādēļ sāpīga. Esmu pārliecināta, ka katrs skatītājs svētdienas vakarā varēja saklausīt un savā sirdī ielaist tieši to mūzikla vai rokoperas skaistāko melodiju, kura viņu uzrunāja un spārnoja visvairāk.

Mans klusais solījums sev, sveicot aktierus koncerta izskaņā ar aplausiem, bija ietērpts vienas dziesmas vārdos – “Ar Tevi atkal vēlos būt, Kandava!”

Autors: Diāna Auziņa, speciāli Dieviete.lv