Ir ļoti agrs un nedaudz dzestrs sestdienas rīts. Daudzviet Latvijā šajā nedēļas nogalē tiek svinēti pilsētu svētki, taču es, alkdama izrauties no ļaužu drūzmēšanās, dodos tālu prom no svētku epicentru lielajām pilsētām. Mans šīsdienas mērķis – iepazīt Vidzemi un ļauties tās burvībai, sekojot „Skaisto skatu aģentūras” rūpīgi izstrādātajam maršrutam – Gaujiena, Zvārtavas pils un Ape.
Cik ironiski – ļaužu masas mani negaida arī Aspazijas bulvāra sākumā, kur paredzēta tikšanās un iekāpšana autobusā. Grupā esam tieši desmit ceļotgribētāji un es pie sevis nodomāju, ka gidei Intai būs daudz vieglāk uzmanīt mūs visus, lai neviens pa ceļam kaut kur neaizmaldās. Šoferis Uģis līgani sāk vadīt autobusu un mēs jau braucam cauri Rīgas centram taisni pa Brīvības ielu. Prieks, ka mūsu gide tajos brīžos, kad esam autobusā un pārvietojamies no viena apskates objekta līdz nākamajam, neļauj mums nīkt garlaicībā, bet gan izglīto, sniegdama plašu un daudzpusīgu informāciju gan par šīs dienas ekskursiju kopumā, gan sīkāk pastāstot dažādus interesantus faktus par katru apskates objektu atsevišķi.
Savā pirmajā pieturvietā – Raunas pagasta Z/S Jaun-Ieviņas – ierodamies ap pl.9. Pagalmā mūs sagaida atraktīvā māju saimniece Ineta Rudzīte ar pannu rokās – izsalkušajiem ceļotājiem brokastīs tiek gatavotas pankūkas no lauku labumiem un mēs esam atbraukuši mazliet par agru.
Z/S Jaun-Ieviņas ir saimniecība, kas nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību. Tās pamatnozares ir putnkopība, biškopība, dārzeņu un graudaugu audzēšana, tūrisms, kā arī kokogļu ražošana. Saimnieki pircējiem piedāvā iegādāties tādus produktus kā medu, olas, cidoniju sukādes, ābolu čipsus, pīlādžu un cidoniju marmelādi u.c. Pēc brokastīm saimniece mūs ved pastaigā / ekskursijā pie savvaļas zirgiem, kuri it nemaz nebaidās no ciemiņiem un drošā solī nāk uz mūsu pusi.
Ap pl.11 ierodamies Gaujienā, kur mūs sagaida vietējais gids Jānis Krišjānis. Vienlaikus ilustrēdams savu stāstījumu ar attēliem no līdzpaņemtās skolotāja, novadpētnieka Harija Grāvja grāmatas „Adzele – Gaujiena 1111 – 2011”, gids izvadā mūs pa Gaujienas vidusskolas ēku (bijušā barona fon Vulfa pili), kas nu ir pārtapusi par Ojāra Vācieša Gaujienas pamatskolu.
Pēc tam pāri parkam, kurā iekārtota brīvdabas estrāde, dodamies uz muižu (Aldara ēkā) dārza mājā, kurā iekārtots komponista Jāzepa Vītola memoriālais muzejs „Anniņas”. Klausoties, kā gids mūs iepazīstina ar komponista bagāto muzikālo mantojumu, pamanu pie sienas virs kāpnēm piestiprinātu plāksni, kurā citēti J. Vītola vārdi: „Gaujiena ir mana paradīze”. Nešaubos, ka tā tas patiešām ir bijis, jo šeit komponists jutās laimīgs, dzīvodams ar savu dzīvesbiedri Anniju, kurai par godu mājas tikušas pie nosaukuma „Anniņas”. Turklāt vasaras plaukumā – 26.jūlijā – šajās mājās vairākus gadu desmitus ir bijusi īpaša dubultsvētku sajūta, jo tieši šajā datumā ir dzimis Jāzeps Vītols un vārda dienu svinējusi viņa dzīvesbiedre Annija.
Mūsdienās te notiek bērnu un jauniešu radošā nometne „Vītolēni”, kā arī katru gadu tiek organizētas J. Vītola Mūzikas dienas.
Gids Jānis, nozogot pāris minūtes no mūsu ekskursijas rūpīgi saplānotā maršruta laika, aizved grupu uz vietu, no kuras kļūst redzama izcila Gaujas senlejas ainava.
Plkst.13:30 esam jau Zvārtavas pilī, kuru cēlis barons Ferzens, bet mūsdienās tā kalpo par Latvijas Mākslinieku savienības atpūtas un plenēru vietu. Pilī aplūkojami mākslinieku darbi: gleznas, apgleznots porcelāns, īpaši veidotas gultas. Pilī ir 50 gultasvietas – gan jaunlaulāto numurs bēniņos, gan gulta, kuras gulētāju apsargā kaķis, gan gulta, kuras kokgriezumos iestrādātas… septiņas pelītes, gan gulta, hmm, pieaugušajiem, bet vislielāko sajūsmu sava gleznojuma dēļ izraisa dažāda vecuma puišos.
Pēcpusdienā esam ieradušies Apē un dodamies tur, kur mūs jau atvērtās durvīs gaida Apes bibliotēkas vadītāja Mudīte Kaktiņa, mūsu šīs dienas gide Elīnas Zālītes memoriālajā mājā Dzirnavu ielā 24. Šķiet, ka māksliniece ne vien ielūkojas acīs no sava portreta katram atnākušajam ciemiņam, bet ir jūtams viņas klātbūtnes efekts, trauslais pieskāriens ikvienam un radošā dvēsele, kas noteikti iemiesojusies personiskajās lietās – brillēs, mazajā zīmuļa gabaliņā, dzintara krellēs un citās rotās. Aplūkojot profesionāli izveidoto ekspozīciju „Elīnas Zālītes dzīves un daiļrades ceļš”, apjaušu, cik lielu radošo mantojumu salīdzinoši neilgajā dzīves laikā E. Zālīte ir paguvusi atstāt savai tautai – dzeju, tulkojumus, dramaturģiju – un grupa nonāk pie secinājuma, ka mājās noteikti jāpārlasa E. Zālītes dzeja. Kaut vai tādēļ, ka tā ir tik sirsnīga un izsaka visu to, ko mēs katrs jūtam.
Pirms došanās mājup, pagūstam apbrīnot „Dzenīšu” dižvītola apmērus, papriecāties par brīnišķīgo skaistumu dabas takā gar Vaidavas upi uz Raganas klintīm, kā arī iesmelt sev Zīļu svētavota ūdeni.
Ja man jautātu, kāda bija ekskursija, nešauboties atbildētu, ka tajā ir vērts piedalīties ne vien tādēļ, ka bija patiešām aizraujoši aizvadīta diena, bet galvenokārt – lai vēlreiz apjaustu, cik brīnumaini skaista un bagāta ar kultūrvēsturiskām atmiņu krātuvēm ir šī Vidzemes puse. Gaujienas niknās lapsenes sadzelta, ar Apes gardajām ērkšķogām savas garšas kārpiņas palutinājusi, esmu gatava ļauties aizvien jauniem iespaidiem vasaras beidzamajā mēnesī. Šķiet, ka labāku nobeigumu savam ekskursijas aprakstam neatradīšu kā šajās dzejas rindās, kas rotāja sienu Gaujienas skolā:
„Katram cilvēkam vajag:
Vienu baltu ceļu,
Kas ved to mājās.
Vajag savu virsotni,
Ko sasniegt;
Vajag savu upi,
Ko saukt par savu,
Savu akmeni, kur glabāt
Atmiņu krāsainos stikliņus.”
Autors: Diāna Auziņa speciāli Dieviete.lv
