Reiz, vakara krēslā, sēdēja zemnieks uz savas necilās mājas sliekšņa un baudīja vēso laiku. Blakus mājai atradās ceļš, kas ved uz tuvējo ciemu.
Pa ceļu gāja cilvēks, kurš, ieraugot zemnieku, nodomāja: „Šis cilvēks ir slinks. Viņš nestrādā, tik sēž visu dienu uz savas mājas sliekšņa.”
Pēc neilga brīža pa ceļu gāja vēl viens cilvēks. Tas nodomāja: „Šis cilvēks ir īsts Donžuāns. Sēž te, lūr uz garāmejošajām sievietēm, un varbūt pat mēģina viņas ievilināt savā mājā.”
Visbeidzot pa ceļu gāja mežstrādnieks. Viņš ieraudzīja veco zemnieku un nodomāja: „Šis cilvēks ir liels strādnieks. Viņš visu dienu grūti strādāja, un tagad bauda pelnīto atpūtu.”
Redz, kā ir… Mēs nevaram neko daudz zināt par svešinieku, kas sēž uz savas mājas sliekšņa. Tieši pretēji, mēs varam daudz pateikt par tiem trim cilvēkiem, kas gāja uz ciemu: pirmais bija sliņķis, otrais – meitu ģēģeris, bet trešais – lielisks strādnieks.
Secinājums: Viss, ko tu runā, runā par tevi. It īpaši tad, ja tu runā par kādu citu. Runājot par citiem, mēs projecējam to, kas mīt mūsos pašos.
Avots: Cluber.com.ua
