„Mēs, sievietes, rūpes par savu veselību bieži atstājam otrajā plānā. Vienmēr svarīgāka ir ģimene un darbs, tikai pēc tam es pati, jo šķiet, ka es jau ar visu tikšu galā.” Tā stāsta Tatjana Gabrusenoka. Viņai šobrīd ir 62 gadi, un Tatjana jau vairāk nekā divus gadus cīnās ar diagnozi „vēzis”. Saņem invaliditātes pensiju 200 eiro mēnesī un ļoti cer, ka mediķu ārstēšanās rekomendācijas un līdzcilvēku atbalsts viņai palīdzēs uzvarēt agresīvo slimību.
Tatjana ir jūrmalniece, bet viņas darba karjera bijusi saistīta arī ar Rīgu. Pēc tehnikuma beigšanas padomju laikos strādājusi rūpnīcā „Alfa”, kur bijusi jaunās elektroniskās aparatūras izmēģinātāja operatore un testējusi militāro lidmašīnu detaļas. Pēc tam vēl 13 gadi nostrādāti šūšanas fabrikā Jūrmalā un 25 gadi skolā, veicot tehniskā darbinieka pienākumus.
Slimība pielavījās negaidīti. Tatjana atceras, ka sajutusi pietūkumu padusē, kur bija izveidojies neliels bumbulītis. Nebija nekādu sāpju. Sākumā viņa domāja, ka, strādājot skolā, caurvējā, vienkārši apaukstējusies. Tomēr apmeklējums pie ķirurga lika domāt par nopietnāku diagnozi, un Tatjanai tika veikta ultrasonogrāfija. Diemžēl tā liecināja, ka limfmezgli ir palielināti. Tad bija virkne citu izmeklējumu, un diagnoze – limfmezglu un trīskārši negatīvs krūts audzējs.
„Nemaz negribu to atcerēties, biju ļoti satriekta un uztraukusies. Tad sākās ārstēšanas process.” Veicot ģenētiskās analīzes, atklājās, ka slimību Tatjana pārmantojusi no vecmāmiņas, kurai arī bijis krūts audzējs. Tatjanas meita Irina ir viens no lielajiem balstiem šajā grūtajā laikā. Arī Irina veikusi pārbaudi, kur, par laimi, konstatēts, ka meitai nav šīs pārmantotās slimības. Tatjana atceras: „Kad apmeklēju Stradiņa slimnīcu, grūti skatīties, cik daudz cilvēku tur ir ar vēža diagnozi, pat jaunas meitenes pusaugu vecumā.” Tāpēc viņa ikvienai sievietei iesaka iet uz pārbaudēm laikus, labāk biežāk nekā retāk, jo šī slimība var būt ļoti viltīga.
Meita Irina stāsta, ka pirmajai ķīmijterapijai nebija nekādu rezultātu, pēc tam bija neskaitāmas staru terapijas procedūras un divas operācijas. Pēc tam riņķa dancis sākās no sākuma gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, jo nākamajai ķīmijterapijai jau bija labi rezultāti. „Mēs jau priecājāmies, ka viss tīrs, un sešus mēnešus mammas organisms atpūtās no medikamentiem,” atceras Irina. Tomēr audzējs atgriezās. Kādā reizē Tatjana atkal sataustīja sāpīgu bumbulīti operācijas rētas vietā, kas izrādījās zemādas vēzis ar metastāzēm pleca limfmezglos. Šajā gadījumā operācija nebija iespējama, un Tatjanai tika izrakstīta ķīmijterapija tablešu formā. Diemžēl šai terapijai bija ļoti smagas blaknes, un viņa pat nespēja patstāvīgi kustēties. No nozīmētajiem trim kursiem viņa izdzēra tikai divus.
Ārstēšana bija nonākusi strupceļā, tāpēc tika nolemts veikt vēl vienu onkoloģisko analīzi, kāda Latvijā netiek veikta. Materiāls tika sūtīts uz Beļģiju, lai saprastu, kā organisms reaģē uz medikamentiem un kā izvēlēties veiksmīgāku un organismu saudzējošu ārstēšanas metodi. Šī analīze tika veikta pat divas reizes, jo pirmajā reizē nebija pietiekams materiāla daudzums. Meita Irina atceras, ka šai analīzei 3000 eiro savākusi ģimene un draugi, palīdzēja arī citi līdzcilvēki. Analīzes rezultātā ķīmijterapeiti nozīmēja Tatjanai lietot divu preparātu kombināciju – atezolizumabu un nab-paklitakselu, kas diemžēl nav valsts kompensējamo medikamentu sarakstā. Ik mēnesi šīs zāles izmaksā līdz 5850 eiro. Pusgada kursam kopā nepieciešami 34 920 eiro. Tatjanas ģimenei šādu līdzekļu nav, tāpēc viņa lūdz līdzcilvēku palīdzību.
Tatjanai šobrīd sāp roka: „Man ir izoperēti limfmezgli, un tajā vietā ir izveidojusies čūla, kas ir ļoti sāpīga. Pēc ķīmijterapijas parādījusies alerģija, kas uz ķermeņa rada pūžņojošas pūtītes, kuras niez un ļoti sāp. Bet es mēģinu to paciest. Mani atbalsta ģimene un draugi, tikai tā varu izturēt. Tāpat esmu pateicīga ikkatram, kurš man palīdz, varbūt mani nemaz nepazīstot.” Tatjana vēlētos, lai valsts vairāk rūpētos par sievietēm:
„Mēs esam gan mammas, gan meitas, gan vecmāmiņas – sabiedrības pamats. Mums ir liela slodze, bet tad, kad tu nonāc nelaimē, tad tu vairs neesi valstij vajadzīgs, jo neesi darba tirgū.”
Neskatoties uz fiziskajām sāpēm, Tatjana ir optimiste un ļoti vēlas redzēt izaugam savus piecus mazbērnus. Kad jaunākā mazmeita vēl bija ceļā uz piedzimšanu, Tatjana uzzināja par savu diagnozi. Tad meita Irina sacīja: „Mammu, mēs viņu kopā vedīsim gan uz bērnudārzu, gan arī vēlāk uz skolu.” Tagad mazmeita iet bērnudārzā.
Katrs cilvēks grib būt vesels un ir pelnījis līdzcilvēku atbalstu. Tādēļ Tatjana saka: „Es neesmu slimāka par citiem vai īpašāka. Es tikai gribu būt atkal vesela un iepriecināt citus, dodot kaut ko labu arī citiem cilvēkiem.” Tatjanas un viņas ģimenes ticība labajam sakņojas arī Dievā, jo tikai cilvēciskiem spēkiem ar šo slimību tikt galā ir grūti. „Ikviena dzīvība ir mediķu un Dieva rokās,” uzskata Tatjana.
Lai palīdzētu Tatjanai Gabrusenokai, ir atvērts ziedojumu konts portālā Ziedot.lv: https://www.ziedot.lv/palidziba-tatjanai-gabrusenokai-3796″ https://www.ziedot.lv/palidziba-tatjanai-gabrusenokai-3796
Kampaņas “Pārbaudi krūtis, lai dzīvotu!” mērķis ir aicināt sievietes rūpēties par savu veselību, izmantojot valsts apmaksātās krūts mamogrāfijas pārbaudes, un izglītot par agrīnas diagnostikas nozīmi krūts vēža ārstēšanā un personalizētas terapijas nozīmīgumu. Kampaņu rīko Latvijas sieviešu volontieru biedrība “VITA”, Latvijas Basketbola savienība un Latvijas Onkologu asociācija.
Vairāk par kampaņas aktivitātēm: www.facebook.com/Laidzivotu
