Karstie tuksneši, mitrie, mūžzaļie lietus meži, saltie Arktiskie ledāji – piekritīsiet, tās ir vietas ar visai ekstrēmiem klimatiskajiem apstākļiem, kurus nav viegli izturēt ne cilvēkiem, ne arī dzīvniekiem, putniem vai kukaiņiem.
Dzīvnieku spējām piemēroties pārmaiņām un dzīvošanai visai ekstrēmos apstākļos – karstumā, aukstumā, mitrumā, sausumā, – veltīts arī satriecošais dokumentālo raidījumu cikls “Naidīgā planēta”, kas patlaban svētdienās skatāms “National Geographic”.
Taču šodien ikvienam ir iespēja savām acīm apskatīt šīs aizraujošās vietas un doties ceļojumā gan uz arktiskajiem apgabaliem, gan tuksnešiem, gan arī lietusmežiem. Lūk, daži ieteikumi, ko apkopojis “National Geographic”.
Aļaskā vai Kanādā apskatīt ledus lāčus
Strauji kūstošo ledāju dēļ Zemes arktiskie apgabali mediju uzmanības lokā ir jau vairākus gadus, īpaša vērtība tiek pievērsta arī baltajiem lāčiem, kuru dabiskā dzīves vide piedzīvo lielas pārmaiņas. Tieši tādēļ ne viens vien ceļotājs domā, ka ir īstais brīdis paviesoties pie šiem dzīvniekiem. Protams, lāči nekur nepazudīs, bet Eiropas iedzīvotājiem šāds ceļojums var būt laba iespēja paviesoties otrpus okeānam – Ziemeļamerikā.
Par vienu no pasaulē labākajām ledus lāču aplūkošanas vietām uzskata Kanādas arktisko daļu, Aļasku un Hadsona līča piekrasti ASV. Tur varot gūt teju satricinošu un autentisku ziemeļu pieredzi. Pie Hadsona līča atrodas viens no populārākajiem lāču vērotāju galamērķiem – Čērčila. Pilsētiņa atrodas līdzās lāču rudens migrācijas ceļam, kad tie pārvietojas tuvāk aizsalstošajam Hadsona līcim, kas ziemā ir laba medību vieta.
Savukārt Boforta jūrā pie Aļaskas ziemeļu krastiem par izcilu galamērķi tiek uzskatīta nelielā Bartera salas pilsētiņa Katkovika. Salā, kas ietilpst ASV Nacionālajā ziemeļu rezervātā, var noīrēt laivu īsiem izbraucieniem pa lagūnu. Polārlāču populācija te ir liela, tādējādi dzīvniekus var aplūkot gan atpūtas, gan arī rotaļu brīžos. Labākais laiks apmeklēt šo Ziemeļamerikas daļu ir no augusta beigām līdz oktobrim. Vienlaikus šīs ekspedīcijas patiks arī ziemeļblāzmas vērotājiem, to vērošanai labākais laiks ir no septembra līdz novembrim.
Eiropā par labu ledus lāču vērošanas vietu uzskata Svalbāras arhipelāgu Norvēģijas arktiskajā daļā, kur mītot vairāk lāču nekā cilvēku. Un, jā, arktisko ceļojumu eksperti iesaka mest mieru domai par Antarktīdas apskati, jo šobrīd ceļotāju daudzums šajā apvidū (vairāki desmiti tūkstoši cilvēku gadā) jau sāk sasniegt kritisko masu un negatīvi ietekmēt dabu.
Ar laivu pa Amazones lietusmežiem
Tropiskie lietusmeži ir ļoti maģiska vieta – daudz ūdens, siltuma un gaismas ir teju ideāli apstākļi dzīvošanai, tas padara džungļus par visdaudzveidīgāko biotopu uz zemes. Te mīt aptuveni puse cilvēkiem zināmo dzīvnieku, kukaiņu un augu. Pasaulē lielākie ir Amazones baseina lietusmeži, kas plešas vairāku valstu (Brazīlija, Peru, Ekvadora, Venecuēla) teritorijā. Taču dzīvajai dabai jau sen te vairs nav paradīze, kaut vai tāpēc, ka lietus sezonas kļūst aizvien neprognozējamākas. Lietus mežiem ir teju mītisks statuss ceļotāju vidū.
Ja plānojat ceļojumu uz Amazoni, tad jāatceras, ka piecu vai desmit dienu kruīzam labākais laiks ir maijs un jūnijs, proti, tas ir brīdis pēc lielās lietus sezonas un pirms gada karstākajiem mēnešiem. Upē tad ir visaugstākais ūdens līmenis un apkārtējie meži ir applūduši.
Tāpat jāatceras, ka milzīgo teritoriju nosacīti dala divās daļās: Zemā Amazone, kas sākas pie Manausas pilsētas Brazīlijā un ir svarīgs ūdensceļš, un Augšējā Amazone, pa kuru var pārvietoties vien nelieli kuģīši vai laivas. Kruīzi pa leģendāro upi ir pieejami gan Peru, gan Brazīlijā. Peru bieži brauciens pa upi mijas ar ekskursijām krastā, meklējot sliņķus, tukānus un rozā delfīnus. Par īstu bioloģiskās daudzveidības paradīzi tiek uzskatīts Madredediosas štats Peru. Lielu tā daļu aizņem dabas parki, tūristi Amazones lietusmežu konservācijas centrā var apskatīt neskaitāmu aizsargājamu sugu dzīvniekus, piemēram, milzīgos upju bebrus, melnos zirnekļpērtiķīšus, u.c.
Ar kamieli pa Sahāras tuksnesi Marokā
Tuksneši kļūst aizvien karstāki, sausāki un lielāki. Milzīgā Sahāra aizņem teju ceturto daļu visa Āfrikas kontinenta. Tā ziemeļu daļu veido Atlasa kalni un Vidusjūra. Šķiet, ar ceļojumu pa tuksnesi pieredzējušus ceļotājus pārsteigt būtu grūti, taču pie Sahāras ziemeļu robežām, Marokā ir pieejami pārgājieni kamieļa mugurā. Vēju sazīmētas smilšu kāpas, naktis plāna audekla teltīs, berberu vakariņas zem spožajām tuksneša zvaigznēm – visnotaļ romantiski. Tūristu iecienītākais izklaides pārgājiens ar kamieļiem var ilgt tikai vienu dienu, taču ir iespējams pieteikt pat divu nedēļu garu pārgājienu.
Jāņem vērā, ka ceļošana kamieļa mugurā nav tas pats kas jāšana ar zirgu. Kamieļi ir daudz lielāki, turklāt tie pārvietojas sānu gaitā, proti, pārceļu uz priekšu vienas puses pakaļkāju un priekškāju, pēc tam – otras puses. Nepieradušam cilvēkam tas padara pārvietošanos kamieļa mugurā visai nekomfortablu. Svelmainajā vasarā kamieļu karavānas tuksnesī parasti dodas vakarpusē, kad smiltis jau sāk dzist, taču pavasarī, kad karstums vēl nav tik liels, to var darīt arī citā diennakts laikā. Tūristiem ieteicamākais laiks pārgājienam ar kamieļiem ir no septembra līdz februārim.
Vēl jāatceras, ka no populārākajām Marokas tūristu vietām – Marrākešas un Fēzas –līdz Sahārai ir jābrauc aptuveni divas vai trīs dienas, turklāt ir jāšķērso Atlasa kalni. Tādēļ Marrākešā piedāvātās vienas dienas ekskursijas noteikti neaizvedīs līdz Sahārai.
Raidījumu cikls “Naidīgā planēta” skatāms “National Geographic” svētdienās plkst. 22:00!
Autors: National Geographic
