Pieļauju, ka gandrīz katram no mums ir bijusi situācija, kura liek domāt “ko par mani padomās?” un “vai es tā drīkstēju teikt?”. Tik daudz cilvēku cenšas atstāt labu iespaidu, izliekas par labākiem kādi ir… Pat ne par labākiem, bet gluži vienkārši par citiem cilvēkiem.
Es esmu sevi šaustījusi un daudz pārdzīvojusi brīžus, kad liekas – esmu izgāzusies un pievīlusi sevi. Izstāstīšu jums kādu situāciju. Vienmēr esmu iesaistījusies dažādās avantūrās, konkursos, ne jau tādēļ, ka esmu par sevi augstās domās vai gribu kādam ko pierādīt, bet tieši tādēļ, lai izaicinātu sevi. Pierādītu tieši sev, ka varu vairāk, nekā man pašai šķiet, un bieži tam ir arī labi rezultāti. Galvenokārt tas vainagojas ar lieliskiem kontaktiem, tomēr ir savi BET. Ierados uz kādu modeļu atlasi, kurā bija jāpastāsta par sevi (konkursa organizatori, bija jau iepriekš izvēlējušies konkrētas meitenes atlasei). Man uzdeva vairākus jautājumus, uz kuriem godīgi atbildēju, runāju no sirds un nemaz neizlikos, jo bieži vien tieši tas man ir sniedzis labus rezultātus! Tomēr šoreiz es pamatīgi izgāzos. Man pārmeta par manu matu krāsu, jo lūk tā nav dabīgi brūna, blonda vai melna (man ir sarkanīgi-brūni mati). Interesanti, ka fotogrāfijās tas bija redzams, bet dzīvē es tomēr nepatiku. Es šajā situācijā biju godīga un teicu, ka man ļoti patīk mana matu krāsa, bet pēc šīs atbildes nesekoja vairs neviens jautājums… Mans viedoklis arī dažādos citos, iepriekš izskanējošos jautājumos atšķīrās no žūrijas domām…
Atlase bija noslēgusies, pēc pāris dienām saņēmu e-pastu, ka mani neizvēlējās. Es jau sapratu, ka tā būs un vienmēr nav jāuzvar. Šķiet, ka šoreiz to pat negribēju. Es savā galvā cilāju šo situāciju, domāju, ka varēju taču teikt to, ko no manis vēlas dzirdēt, bet es to nedarīju. Vai man tas bija jādara? Vai tas būtu ko mainījis? Varbūt problēma nebija tikai manos matos?
Šeit ir mans secinājums, padoms, kurā es iesaku ieklausīties arī tev. Tu vari vairāk kā tev šķiet, bet tas nenozīmē nemitīgu uzvaru. Galvenā uzvara ir pieņemt sevi, būt sev pašai. Tikai esot patiesa, tu esi īsta, un tu dod sev iemeslu lepoties ar sevi! Nav liela māksla izlikties par kādu citu un gūt sasniegumus. Šie sasniegumi tev nedos to gandarījumu, kuru gūsi esot tu pati, runājot ar saviem vārdiem, esot ar jebkuru matu krāsu, kura tev patīk! Tas arī ir ceļš, kurš tev iemācīs sevi mīlēt un pieņemt.
Mēs dzīvojam laikā, kurā sabiedrībai ir priekšstati par “skaisto” un “neglīto”, arī “pareizo” un “nepareizo”. Es vienmēr esmu domājusi, ka nepareiza var būt tikai tāda sava viedokļa paušana, kura aizskar un sāpina citus. Ne velti cilvēkam ir dota spēja loģiski aizdomāties, saki ko domā, bet izmanto tam atbilstošus vārdus. Tad nekad nenonāksi situācijā, kurā kādu pārlieku sāpini, varbūt jums nesakritīs viedoklis, bet tas arī viss, un tas ir normāli.
Par izskatu arī nav jāsatraucās, nedzenies pēc perfektās instagram bildes, figūras un apskaužamiem matiem. Viss šis perfekcionisms tikai ved daudzus cilvēkus izmisumā un kompleksos. Vai tas ir tas, uz ko mēs ejam? Kā spēt priecāties par sevi? Būt īstām un nebūt perfektām ir brīnišķīgi! Es patiešām zinu cilvēkus, kuri ir par sevi zemās domās, jo internetā taču viss tik apskaužami skaists. Jā, varbūt ir skaisti, bet ne vienmēr patiesi. Nevajag baidīties būt īstam un būt sev. Nevajag sevi “uzfrišināt” ar visādām aplikācijām, ticiet man. Arī būt īstam ir skaisti, mūsdienās pat ģeniāli!
Nākamreiz, kad sev uzdosi jautājumu “ko par mani padomās citi?”, es ceru, ka tu sev nepārmetīsi, drīzāk uzsitīsi sev pa plecu, ja tu biji tu un neizlikies! Tu taču neesi šajā pasaulē, lai izliktos par kādu citu. Tu vari daudz vairāk!
Autors: Krista Klentaka speciāli Dieviete.lv
