“Bija grūta diena. Braucot mājās no darba, sapņoju kā beidzot mierīgi, vienatnē iedzeršu tēju. Kad ienācu pa durvīm, pirmā lieta, ko ieraudzīju- zemē nomestās drēbes. Ei, nu bet mēs taču sarunājām! Tiešām nevar neko paši izdarīt? Kāpēc viss vienmēr uz maniem pleciem? Man vairs nav spēka. Saņēmos un neko neteicu. Iegāju virtuvē, lai uzvārītu tēju- izlietne pilna ar netīriem traukiem. Nevienas tīras krūzītes. “Mammu, cik labi, ka tu atnāci. Kas būs vakariņās?” Tad es sāku kliegt…”
Ikvienam gadījies emociju karstumā paveikt lietas, ko jau pēc mirkļa nākas nožēlot.Rīcība sniedza īsu atvieglojumu, bet problēma iespējams pat samilzusi. Biežāk tas notiek, kad esam noguruši un izsmēluši pašregulācijas resursus jau iepriekš. Tad ir lielāka iespēja uzsprāgt dusmās, padoties skumjām vai apēst satraukumu kūkās.
Kāpēc tā notiek un kā izvairīties no tā, ka paša emocijas kļūst par klupšanas akmeni.
Šķir tālāk!
