Emocijas sniedz būtisku informāciju
Emocijas ir informācijas sistēma, kas palīdz pielāgoties un efektīvi darboties ikdienā.
Lai arī reizēm emocijas var šķist grūti panesamas un gribas no tām atbrīvoties, katra emocija nes mums būtisku informāciju, lai mainītu situāciju, kas mūs neapmierina vai īstenotu to, pēc kā ilgojamies. Emocijas padara mūs modrus, pievērš uzmanību tam, kas var būt svarīgs unmotivē rīcībai vai attur no tās.
Kad projekta iesniegšanas termiņš ir 9:00 no rīta, bailes no neizdošanās dod spēku strādāt visu nakti. Lai gan pirms tam šķita, ka esam pārāk noguruši, nevaram saņemties, bija cita lietas darāmas. Līdzīgi ir ar pozitīvām emocijām- ko tik neesam gatavi paveikt mīlestības dēļ.
Bieži mēs emocijas pat īsti nepamanām, izjūtam tikai vēlmi rīkoties.Jo spēcīgākas emocijas, jo spēcīgāks, neatliekamāks impulss rīkoties TAGAD un domāt pēc tam. Ir situācijas, kur patiešām nepieciešama ātra reakcija.
Kad ziemā mašīna uz ceļa sāk slīdēt, nav laika ļauties emocijām vai pat domāt, esam maksimāli mobilizēti rīcībai.
Tik intensīvas emocijas ir izņēmums, tomēr palīdz izprast, kāpēc tad, ja mūsu vajadzības ilgāku laiku nav ievērotas un pašregulācijas resursi izsmelti (grūta darba diena, slidens ceļš, sastrēgums, nebeidzami pienākumi un liela atbildība), emocijas var izlauzties impulsīvā rīcībā.
Emociju intensitāti ietekmē ne tikai ārēji notikumi, bet arī mūsu pārliecības un situācijas interpretācija. Pirms emocijas izpaužas rīcībā, tās iziet caur tādu kā emociju regulācijas filtru, kuru veidot mūsu ieradumi un pārliecības par to, kas ir pieņemami un kas ne. Labākajā gadījumā impulss tiek transformēts efektīvākā, piemērotākā rīcībā, emocijas tiek pastiprinātas vai mazinātas.
Visbiežāk emociju regulācija notiek gandrīz nemanāmi. Mēs maz apzināmies tās ātrās domas, kas izšaujas cauri prātam un nozīmīgi ietekmē mūsu emocijas un to intensitāti.
Reizēm šīs domas ir palīdzošas, palīdz pieregulēt emociju intensitāti un efektīvi rīkoties: “Es varu ar šo tikt galā. Neveiksmes ir neizbēgamas ceļā uz veiksmi. Es darīju visu, ko varēju tajā brīdī. Es esmu stiprāks/-a nekā domāju. Es varu izturēt bailes. Es jau esmu piedzīvojis neveiksmes un tikšu galā arī šoreiz.”
Tikpat labi ar domām varam apstiprināt emocijas virzienā, kas nav palīdzoši: “Ar mani nerēķinās, neciena. Es netieku galā, tātad neesmu pietiekami labs vecāks. Ko par mani padomās! Tas nav godīgi! Es neesmu gana labs.”
Ne vienmēr emocijas vajag apslāpēt. Ja esam vardarbīgās attiecīgās, dusmas ir dabiska aizsargreakcija, kas dod spēku situācijas mainīšanai. Tās apslāpējot, uzturam problēmu.
