1.1 C
Rīga
pirmdien, 25 novembris, 2024

Prieki, vilšanās un cerība: Kādi bija aizvadītie Dziesmu un deju svētki?

 

View this post on Instagram

Raibu raibie dejotāji. Māras Zeme! ???????? #Dievietelv #Dieviete #dejotāji #dziesmuundejusvetki #Māraszeme #koncerts

A post shared by Dieviete.lv (@dievietelv) on

Ilgi gaidītā, mēģinājumiem un skaistiem pasākumiem piepildītā svētku nedēļa ir pagājusi. Tā vien šķiet, ka tas bija tikai viens īss mirklis, tāpēc ir tikai loģiski, ka, lai apkopotu savas domas un pārdomas, ir nepieciešams kāds laiciņš. Nu, tā, lai atgūtos un kaut kā savāktu vienkopus to emociju virpuli.

Jau nākamajā dienā pēc svētku noslēguma koncerta „Zvaigžņu ceļā” ziņās varēja lasīt, ka XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI deju svētku pasākumus nedēļas laikā apmeklējis aptuveni pusmiljons cilvēku un ka ir uzstādīts arī jauns noslēguma koncerta un sadziedāšanās nakts apmeklētāju skaita rekords. Svētku noslēguma koncertā “Zvaigžņu ceļā” un sadziedāšanās pasākumā bija klāt 67 253 cilvēki. Jūs spējat to iedomāties? Tik daudz cilvēku vienkopus? Tik daudz cilvēku, kam ir mīlestība pret dziesmu, deju un latviešu kultūru?

Jau pirmajā svētku dienā, kad notika svinīgais gājiens, man bija sajūta, ka atrodos uz citas planētas. Man visapkārt bija cilvēki ar siltām, smaidošām acīm, cilvēki, kas mīl kopā būšanu un mīl to, ko dara. Nedēļu bija sajūta,ka dzīvojam citā pasaulē – prom no visa, kas notiek apkārt. Un, godīgi sakot, daudzi nemaz par „ārpasauli” neinteresējās. Koncentrējāmies tikai tam, kas notiek uz laukuma un uz skatuves. Pēc tam gan atgriezties ierastajā ikdienā ir diezgan grūti. Ne tu saproti, kas par dienu ir, ne to, kas par datumu, ne to, kas vispār ir nedēļas laikā noticis citur pasaulē.

Protams, gadījās dzirdēt arī sūdzības par to, ka koncertu laikā skatītājiem un dalībniekiem nebija pietiekami daudz iespēju iegādāties ēdienu (Mežaparkā daudzi steidza pat izpirkt piparkūkas tirdziņā, jo ļoti gribējās ēst), ka norēķinus drīkstēja veikt tikai skaidrā naudā, ka nebija iespējas iegādāties kafiju tur, kur bija rakstīts, ka tas ir iespējams. Tāpat arī nedēļas laikā nācās dzirdēt runas par to, ka ēdiens un gulēšanas apstākļi nav pietiekami labi. Bet tad ir jāpadomā reāli – cik viegls var būt uzdevums sastādīt ēdienkarti tik daudziem tūkstošiem cilvēkiem tā, lai apmierināti būtu visi? Viens neēd putras, otrs neēd griķus, trešais gurķus… Tāpat ar gulēšanas un mazgāšanās iespējām – vai tiešām cilvēks, kurš dodas uz svētkiem, kur būs vēl tūkstošiem cilvēkiem, domā, ka viņam tiks piešķirta atsevišķa istabiņa ar ērtu gultu un privātu dušu? Būsim reāli. Tie, kas šo realitātes sajūtu pieņēma un nepazaudēja, svētkus izbaudīja no sirds. Bet tie, kas vēlējās sūdzēties, to darīja.

Tomēr arī man par kaut ko bija sirdī sāpe. Pirms svētkiem bija liela ažiotāža par biļetēm uz svarīgākajiem pasākumiem – deju lieluzvedumu „Māras zeme” un koncertu „Zvaigžņu ceļā”. Tik daudzi cilvēki vēlējās tās iegādāties un neslēpa savu sašutumu par to arī sociālajos tīklos. Arī tie, kam izdevās pie biļetēm tikt, šo faktu neslēpa. Dižojās ar iegūto, skandināja, ka varēs redzēt svētkus „dzīvajā”. Taču, kad svētki pienāca, skatītāji steidzās vēl pirms koncerta beigām pamest savas vietas, lai „ātrāk tiktu līdz mašīnai”, „lai nevajadzētu drūzmēties”, „lai nevajadzētu stāvēt sastrēgumā”, „lai ātrāk tiktu mājās”. Diez, tie cilvēki aizdomājas par to, kāda ir sajūta, kad tu stāvi uz deju laukuma vai skatuves, smaidi un redzi, kā pirms skaistā koncerta noslēguma cilvēki steidz doties projām. Pašiem negribot sirdī iezogas tukšums. Gluži tāds pats, kāds paliek skatītāju rindās. Daži pat nevar sagaidīt dziesmas vai dejas beigas, bet jau skrien uz savu mašīnu. Tad rodas jautājums – kāda jēga ir pirkt koncerta biļetes, ja to ērti var noskatīties arī mājās? Ķeksīša pēc? No sērijas „es tur biju, tagad būs ko parādīt sociālajos tīklos”? Daudziem cilvēkiem nebija iespējas tikt uz koncertu, lai redzētu, kā uzstājas viņu bērni, mazbērni, sievas un vīri. Kur paliek cieņa pret svētku dalībniekiem, kuri vairākus gadus gatavojas šim notikumam, bet svētku nedēļā pilnībā atsakās no sava brīvā laika, miega un enerģijas, lai tik skatītājiem būtu labi?

Kopumā gan šie svētki ir vērtējami kā pozitīvi, skaisti, emocijām piesātināti. Tie, kas svētkos nepiedalās redz tikai vienu medaļas pusi – to, kas ir uz skatuves. Otrā, dalībnieku, pusē paliek kopīgas atmiņas, smiekli, pirmie mēģinājumi uz laukuma, kopīga sauļošanās stadionā, saullēkts pēc balles un asaras. Jā, arī bez tām neiztikt. Ir gan prieka un lepnuma asaras par skaisti padarītu darbu, gan skumju asaras, jo sirdī iezogas apziņa par to, ka šādu svētku šādā dejotāju un dziedātāju sastāvā vairs nebūs. Ir jānovērtē tieši tas konkrētais brīdis, kurā esam, un jāskatās uz priekšu, lai jau atkal pēc pieciem gadiem mēs atkal varētu tikties vienuviet. Vēl kuplākā skaitā…

 

Autors: Dieviete.lv galvenā redaktore un svētku dalībniece

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here

The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.