Draugu kompānijā vienmēr īpaša ir tā diena, kad viens no "savējiem" iepazīstina pārējos ar savu jauno otro pusīti – tātad ar "svešo". Parasti jauniņajam tiek dots handikaps – neviens taču nevēlas spriest pēc cepures. Visi kā sarunājuši sirsnīgi sveic jaunpienācēju un palīdz cilvēkam iejusties.
Kādu laiku visi, pat aktuālajam pārim klāt neesot, taktiski klusē un izliekas, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Līdz vadzis lūzt un kādam pasprūk, ko viņš patiesībā domā par drauga izvēli. Un – kā esmu novērojusi – kaut viens trūkums, pie kā piesieties, tiks atrasts vienmēr. Parasti kritika tiek maskēta aiz argumenta: "Viņš/viņa ir pelnījis/usi labāku (gudrāku, smukāku utt.)" taču ne jau tas ir galvenais. Fakts, ka savējo mikropasaulē ir ienācis jauns cilvēks, nozīmē pārmaiņas, kas attiecināmas uz visiem, un tieši to draugu kompānijai, kas jau daudzu gadu garumā pieradusi dalīties gan priekos, gan bēdās, ir visgrūtāk pieņemt.
Dažkārt pat tik grūti, ka vieglāk šķiet atteikties no drauga pavisam, nekā pielikt pūles un sadraudzēties ar viņa mīļoto. Protams, ir gadījumi, kad tieši otrā pusīte ir tā, kura sāk piecirst kāju un paziņot: "Es pie tiem taviem draugiem neiešu." Tikai jājautā – kāpēc? Vai tāpēc, ka "tie tavi draugi" šķiet nepatīkami cilvēki? Vai varbūt drīzāk tāpēc, ka viņi nav papūlējušies izrādīt pietiekamu atsaucību un pretimnākšanu?
Nesen ar antropoliģisku interesi vēroju cilvēku reakciju uz kādu meiteni, kas ienākusi viņu kompānijā. Vīrietim, kurš labu laiku ir bijis viens – nu, īsts vecpuisis, beidzot uzradusies nopietna draudzene. Un draugi ir pārsteigti par viņa izvēli, raksturojot to vienā teikumā: "Ko viņš viņā ir atradis?" Es tikai ļoti ceru, ka viņi to sapratīs. Es nepazīstu šo meiteni, taču, redzot viņas pārbiedēto seju un "bara" vērtējošos skatienus, ļoti gribas, kaut viņai tiktu dota iespēja.
