Notika pārsteidzošākais scenārijs – Vidzis uzvarēja. Ja šova veidotājiem kāds to teiktu kaut vai pirms mēneša, diez vai kāds ticētu. Jo no dejotprasmes viedokļa šovā noteikti piedalījās spēcīgāki dalībnieki. Bet uzvarēja Vidzis, un man par to ir liels prieks.
Viņš bija dalībnieks, kam es līdzpārdzīvoju visvairāk. Cilvēcīguma dēļ. Nepretenciozuma dēļ. Un tāpēc, ka viņš bija visdrosmīgākais un uzņēmās vislielāko risku: tiešraidē visas Latvijas priekšā mācīties darīt kaut ko tādu, kam principā viņam nav dotumu.
Viņš man uzskatāmi pierādīja teiciena patiesumu: "Labus rezultātus dod 5% talanta un 95% darba.". Mani tas ļoti iedvesmo. Un es nebrīnīšos, ja kādreiz dzīvē grūtās situācijās man uzpeldēs fails "ja jau Vidzis iemācījās kvikstepu dejot kā sniegpārsliņa, tad beidz čīkstēt un ej tik strādāt".
Bet pats galvenais ir vēl kas cits. Atvadu vārdos Vidzis pateica kaut ko svarīgāku par visu: "Šis šovs man iemācīja smaidīt." Un tam vairs nav sakara ar TV šovu, uzvarām vai dejotprasmi. Pietiek iedomāties Vidzi nopietnu un sevī iegrimušu, vai smaidīgu un atvērtu, un ir pilnīgi skaidrs, kuru no tiem diviem vairāk gribētos satikt. Tāpēc es domāju, ka ieguvēji no šī šova ir ne tikai uzvarētāji un skatītāji uz īso šova laiku, bet gan daudzi cilvēki, kuri dzīvo Vidža tuvumā.
Es negribētu tagad visu pārspīlēt un teikt, ka smaida dēļ pasaule kļūst labāka, bet kaut kāda prieka dzirksts, kas izplatās, tajā visā tomēr ir. Kā saka, arī prieks ir lipīgs.
