Cosmo redakcijā pie sienas ir kalendārs, kurā pēdējo nedēļu laikā nākas atzīmēt vienu gaidāmo koncertu pēc nākamā. Kaut šāds pasākumu uzskaitījums palīdz plānot žurnālus, tomēr man katrs atzīmētais datums uz brīdi liek nopūsties. Kā lai vienā vasarā to visu paspēj izdzīvot?
Lieta tāda, ka man ļoti patīk mūzikas koncerti. Agrāk pat īpaši nešķiroju, kura grupa man tiešām kaut ko nozīmē un kura ir vienaldzīga, jo kaifoju no stresiņa, kas vīd cilvēkos, kad apsargi pārbauda biļetes un tūlīt, tūlīt uzstāsies viņiem mīļa grupa, no iespējas satikt paziņas, ar kuriem ikdienā nepietiek laika draudzēties, no dzīvās mūzikas un/vai šova galu galā. Pēdējos gadus gan esmu sākusi šķirot, uz kuru pasākumu doties un kuru nē. Gan prasības augušas, gan laika kļuvis žēl.
Piemēram, tagad, kad mūs sāk lutināt ar aizvien interesantākiem koncertiem, jau esmu nopirkusi biļetes uz Leniju Kravicu un Manic Street Preachers (es tiešām neticēju, ka kaut reizi man izdosies menikus dzirdēt dzīvajā, turklāt vasarā un uz brīvdabas skatuves!), jo tie abi noteiktā laikā periodā man ir bijuši ļoti mīļi mūzikas izpildītāji, taču Backstreet Boys laikam laidīšu garām. Būtu Take That, tad gan aizietu, jo viņu kasete bija pirmā, kuru savā mūžā nopirku (maksāja 3 tā laika naudas vienības). Man pat bija blociņš ar avīžu izgriezumiem par to, kā klājas katram no grupas puišiem (vai kāda vēl atceras smukpuisīti Marku Ouenu?). Un vienīgā reize, kad esmu raudājusi par kādu mūziķu apvienību, arī saistās ar viņiem – man bija bezgala skumji, kad Take That preses konferencē paziņoja par izjukšanu. Labi, tas par maniem pirmajiem tīņa gadiem…
Ar to visu es gribēju teikt, ka patiesībā nevaru vien sagaidīt vasaru, jo Milānā pirms Portishead koncerta man izdevās noķert to vārdos neaprakstāmo sajūtu, kad kņudina pakrūti pirms un pēc skaista koncerta, savukārt tā laikā gribas smaidīt kā muļķim. Manuprāt, tādiem brīžiem ir vērts pelnīt naudu un atdot tos 30 latus par biļeti. Kuru koncertu tu no šīs vasaras piedāvājuma nevari vien sagaidīt?
