Zanes nesenais ieraksts par šo tēmu mani iedvesmoja, bet mans komentārs (par to, ka "nevar jau tā pāris teikumos izstāstīt, kā es nokļuvu Cosmo, tas jau ir vesela bloga ieraksta vērts stāsts") lika pildīt dotos solījumus. Cosmo es nokļuvu divas reizes, un nu jau pusotru gadu uzticīgi strādāju vienā komandā.
Tālajā 2002. gadā man piezvanīja Elīna (ar kuru biju iepazinusies kādas intervijas laikā, starp citu Elīna intervēja mani, nevis es viņu) un stāstīja par kādu jaunu projektu – žurnālu Cosmopolitan. Tajā laikā es biju redaktore Latvijas enciklopēdijā, rediģēju dažādus arhitektūras, mākslas, literatūras un kultūras šķirkļus. Ar žurnālistiku man nebija nekādas lielās saistības, jo pēc izglītības esmu literatūrzinātniece (10 gadus esmu studējusi latviešu literatūru), tomēr es piekritu kļūt par Cosmo literāro redaktori. Strādāju pie pirmajiem diviem žurnāla numuriem un paralēli arī enciklopēdijā. Pēc pāris mēnešiem sapratu, ka šāda "dubultā" slodze man nav pa spēkam un izšķīros par labu enciklopēdijai. Bet Cosmo ieteicu savu kursa biedreni Danu, kura vēl joprojām ir žurnāla literārā redaktore.
2006. gadā man atkal piezvanīja Elīna un aicināja nākt uz Cosmo, bet nu jau kā redaktorei. Ilgi nevarēju izšķirties, kādu pusgadu strādāju mājās, bet kopš 2006. gada jūlija esmu kopā ar Cosmo redakcijas lielisko komandu (tā kā mana torte būs jūlijā :)). Atzīšos, ka man ir ļoti labi kopā ar Cosmo, dzīve ir gājusi tikai uz augšu (kā nekā šajā laikā es satiku savu vīru un iepeldēju laulības ostā). Esmu daudz ko iemācījusies un iemīlējusi arī žurnālista darbu. Īpaši man patīk intervēt dažādus cilvēkus, mana pirmā lielā intervija bija ar jauno aktrisi Kristīni Krūzi – un tas bija labs sākums, jo saruna raisījās viegli un nepiespiesti.
Ak, ja jūs zinātu, cik dažreiz ir grūti viegli rakstīt! Lasot Cosmo šķiet, kas viss ir tik viegli, bezrūpīgi, gaisīgi (varbūt dažreiz pāri slīdoši…), tomēr tam visam apakšā ir nopietns darbs, plānošana, koncentrēšanās un liela atbildība pret izdarīto (nu nevaru es tā vienkārši izrediģēt rakstu un aizlaist prom, man ir ļoti svarīgi, lai man pašai patīk šis raksts, lai es to sajūtu, lai man rodas kaut kādas emocijas…).
Katru mēnesi es lasu jūsu rakstītās vēstules (rakstiet biežāk un vairāk!) un atzīšanās par dažādiem smieklīgiem atgadījumiem, katru mēnesi strādāju pie rakstiem par attiecībām un seksu (mana devīze: "Laba seksa nekad nevar būt par daudz!") un vēl, un vēl… Cosmo nu ir kļuvis par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu. Bet pats svarīgākais ir cilvēki, ar kuriem diendienā strādājam vienā komandā! Es nekad negribētu pazaudēt šo brīnišķīgo sajūtu, ka ir prieks satikt "savējos", un mēs visi kopā varam padarīt dzīvi kaut drusciņ labāku, priecīgāku un smaidīgāku!
