-3 C
Rīga
svētdien, maijs 9, 2021

Nokļūšana Cosmo – 3

 

Lai jūs nedomātu, ka man ir kas slēpjams saistībā ar darba dabūšanu šajā redakcijā, jāseko vien Zanes un Ērikas pamudinājumam un jāpastāsta par notikumiem pirms nu jau vairāk nekā 6 gadiem.

Toreiz tikko biju labprātīgi aizgājusi no darba Vakara Ziņās un nozvērējusies sev, ka žurnālistikas man kādam laikam būs gana – galu galā, arī es pēc izglītības esmu filologs (vācu val.) nevis žurnālists, un sapīšanās ar presi ne mirkli nav bijis apzināts mērķis. Nolēmu dažus mēnešus izbaudīt godīgi nopelnīta bezdarbnieka statusa priekšrocības, uzrakstīt maģistra darbu un par strādāšanu domāt vēlāk.

Kad maģistra darbs bija pabeigts, sāku izsūtīt pieteikuma vēstules uz vairākām darba vietām, kuras šķita interesantas un piemērotas manai izglītībai – uz Gētes institūtu, Adenauera fondu, Hāgenas Tālmācības universitātes centru un tamlīdzīgi. Tā teikt, beidzot gribēju kļūt nopietna un ar pilnu apziņu veidot savu karjeru, neļaujot nejaušībai novirzīt mani no uzņemtā kursa. Ha! Ar mani tā vienkārši nenotiek. No pāris vietām atnāca pieklājīgi atteikumi (galu galā, manā CV nebija nedz tulka, nedz administratīvā darbinieka pieredzes, tikai korespondenta un redaktora amati), savukārt pēc darba intervijām, uz kurām tiku uzaicināta, es biju pilnīgā šokā par darba devēju prasību un piedāvātās algas katastrofālo neatbilstību! Piemēram, Hāgenas Tālmācības centrā viņi gribēja darbinieku ar augstāko izglītību, vismaz divu svešvalodu zināšanām, autovadītāja apliecību un – vēlams – personīgo auto (jo darba pienākumi ietvertu biežus komandējumus uz Baltijas valstīm), bet vairāk par 200 latiem maksāt nebija gatavi. Tā mani mēģinājumi sākt izglītībai atbilstošu karjeru beidzās, pat vēl nesākušies.

Atcerējos, ka pirms kāda laika biju sūtījusi pieteikumu Elīnai Stengrevicai uz redaktora vietu topošajā Cosmopolitan. Atbildi nesaņēmu (es zinu, mēs joprojām grēkojam un neatbildam uz visām jūsu vēstulēm, bet, tikai šeit strādājot, es saprotu, ka tas vienkārši nav iespējams, kamēr mūsu redakcijai nebūs pašiem savas sekretāres… Piedodiet!), bet daudz nebēdāju, jo biju taču nolēmusi mainīt karjeras kursu!

Elīnu toreiz personīgi nepazinu, bet pazinu meiteni, kas tur bija pieņemta darbā par štata žurnālisti. Piezvanīju viņai un vaicāju, vai Cosmo nevajag ārštata rakstītājus – pagaidām, kamēr neesmu atradusi stabilu darbu. Tai mirklī kauliņi bija mesti. Mans pirmais raksts (par „randiņu izvarotājiem” – brrrr….) Elīnai ļoti patika, es turpināju rakstīt, bet, sākot no Cosmo ceturtā numura, es jau oficiāli biju pieņemta darbā kā žurnāla redaktore.

Tie seši gadi, kurus esmu pavadījusi šeit, bez liekiem komentāriem pasaka, ko man šis darbs nozīmē. Man joprojām ir interesanti, un es joprojām trakoti priecājos katru rītu ieraudzīt savas brīnišķīgās kolēģes.

Mana stāsta morāle ir caur un caur nepedagoģiska, taču tas ir mans personīgais dao: ne vienmēr ir vērts skriet ar pieri sienā, dažreiz tieši ļaušanās straumei noved pie jaukākajām lietām dzīvē.

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your name here
Please enter your comment!

Iepriekšējais rakstsKā es nokļuvu Cosmo
Nākamais rakstsNeatvairāmas brilles mīlniekiem