No visiem ceļu satiksmes pieklājības noteikumiem divi man ir vismīļākie. Tas, ka pasaka paldies, pāris reižu signalizējot ar avārijas ugunīm, un tas, ka lielās fūres ar labo pagriezienu signalizē, ka ceļš priekšā ir brīvs un droši var viņu apdzīt.
(Par trešo – pamidžināt ar tālajiem divas reizes pretīm braucošajiem, ka ceļā būs policija, šeit runāt nedrīkst, bet es ātri pateikšu, ka tas man arī patīk.)
Man šāda komunikācija patiešām uzlabo garastāvokli. Ņemot vērā to, ka uz ielas šoferi viens otru pārāk nelutina, pieredzēt šos divus jaukos žestus ir ļoti patīkami. Nezinu, vai tikai uz mani tas iedarbojas, bet pēc tam man nav grūti palaist arī citus un vispār rodas vēlme būt jaukai un braukt maksimāli pieklājīgi. Šos žestus es uztveru tik personīgi, ka pat mēdzu aizdomāties, kas tajā otrā mašīnā sēž pie stūres (smuks vai nesmuks, jauns vai vecs 😉 Skat. ilustrācijā.). Droši vien kā jau jebkuram citam cilvēkam mani ļoti iepriecina tas, ka mani ievēro un "uzrunā", šāda apmainīšanās ar laipnībām rada kaut kādu solidaritātes sajūtu.
Tas, protams, tikai veicina manu vēlmi purpināt par katru, ko esmu palaidusi, bet viņš pat paldies nevar pateikt. Nūģis tāds.
Klau, vai ir vēl kādas komunikācijas formas starp mašīnām bez jau uzskaitītajām? Varbūt tu zini…
