26.1 C
Rīga
pirmdien, augusts 15, 2022

Pārvarēt bailes

 

Jau no bērnības esmu baidījusies no lieliem suņiem un… zobārsta. Bailes no suņiem man nācās pārvarēt nu jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, bet ar bailīgo zobārsta jautājumu tiku skaidrībā tikai pirms kāda mēneša. Nu uz pasauli varu skatīties daudz bezbailīgākām acīm.

Ar suņiem viss sākās tā – kad man bija seši gadi, kopā ar vecākiem devāmies ciemos pie mammas draudzenes. Pie vārtiņiem mūs sagaidīja viņu lielais vilku sugas suns, kurš aiz lieliem priekiem uzlika man uz pleciem ķepas, sāka laizīt seju un tad pēkšņi viņa augšzobi atradās pie manas pieres, bet apakšzobi kaut kur pie vaiga. Šoks bija milzīgs. Par laimi vienīgais, kas tagad atgādina par šo notikumu ir tik tikko saskatāma rētiņa.

Un tā es sāku baidīties no suņiem, skolas laikā pat dažreiz nevarēju iziet no mājām, ja pagalmā skraidīja kāds noklīdis šunelis. Tad bija jāsauc palīgā mamma. Bet reiz, nākot mājās no skolas, pagalmā mani sagaidīja milzīgs aitu suns. Bija tikai divi varianti – vai nu es baidos un viņš man uzbrūk vai arī pārvaru savas bailes. Nezinu, kur manī radās spēks, bet, ieraugot šo milzīgo suni, es spēju novērst no viņa skatienu un paiet garām. Bailes noriju gluži kā tādu rūgtu riebīgu tableti. Tagad ar suņiem esmu daudz draudzīgākās attiecībās, tomēr, ja redzu uz ielas kādu klaiņojošu lielu suni, tad gan labāk jau laicīgi pāreju ielas pretējā pusē.

Bet, runājot par zobārstu, pat īsti neatceros, kad sāku tā pa īsto baidīties. Nav jau tā nekāda patīkamā lieta, bet mūsdienās par laimi tas vairs nav tik sāpīgs process kā agrāk. Pirms mēneša (man vajadzēja saņemties kādu gadu!) beidzot devos pie zobārsta un jau uzreiz paziņoju, ka man ir ļoti bail. Bet smaidošā daktere teica, lai es tik daudz nesatraucos par to visu un sāka man lasīt priekšā anekdotes. Īsti pasmieties gan nevarēju, bet bailes bija kā ar roku atņemtas.

P.S. No kā esi baidījusies tu? Un kā pārvarēji savas bailes?

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here