Šad un tad sabiedrībā – un arī šajā forumā – raisās tēma par latviešu aizbraukšanu dzīvot un strādāt ārzemēs. Atceros, ka pirms pieciem sešiem gadiem es skaidri zināju savu nostāju: es prom nebraukšu, jo esmu savas valsts patriote. Mans vectēvs ar ieročiem rokās un riskējot ar savu dzīvību cīnījās par brīvu Latviju, un es lai tagad to pamestu – nē. Taču pēdējā laika notikumi Latvijas iekšpolitikā vēlreiz un vēlreiz liek man aizdomāties, ka savu nostāju esmu mainījusi.
Es arvien labāk saprotu tos, kas pamet Latviju, es arvien biežāk domāju par to, ko un kā es pati varētu darīt ārzemēs. Par impulsu braukt prom man nostrādā katrs notikums, kurā saskatu no valdošās varas puses negodīgumu vai necieņas izrādīšanu latviešiem. Pēdējā laikā tas bijis visai bieži. Tas ir gan tad, kad premjers paziņo, ka tauta ir "kvaukšķi", gan tad, kad valdošā koalīcija, neskatoties uz milzumu pretargumentu par prezidentu ievēlē cilvēku, kura godīgums tiek apšaubīts. Gan arī tad, kad nobalso par tiesībām pašiem sev noteikt ienākumus – no nodokļu maksātāju kabatas.
Man jau tā bieži vien ir kauns par to, ko un kā izsakās "tautas priekšstāvji" un kā uzvedas: viens no tribīnes nespēj salikt kopā divus palīgteikumus un sajauc vārdus "zāle" un "glāze", otrs, izkāries pa logu, parāda trešo pirkstu. Vai tas ir normāli??? Tagad arī Valsts prezidentu "aplokšņu" dēļ, iespējams, ārpus Latvijas godīgi politiķi necienīs.
Pēc tā visa man ir iekšēja sajūta, ka cilvēku Latvijā neciena. Ciena naudas devējus, zemju lielīpašniekus un miljonārus, bet ne cilvēku. Var jau, protams, uzvilkt bruņuvesti, un izlikties, ka mani tas neskar. Domāju, ka daudzi tā dzīvo. Bet mani tas aizskar. Tāpēc tādas pārdomas.
