Piedodiet, Louis Vuitton somiņu un D&G saulesbriļļu īpašnieces – pēc atgriešanās no Milānas man kādu brīdi būs alerģija pret smalkajiem zīmoliem. Spožo skatlogu un glamūrīgo sieviešu dēļ šī nekad nebūs mana mīļākā pilsēta.
Manam četru dienu braucienam uz Milānu gan ar modi nebija nekāda sakara. Devos saņemt savu dzimšanas dienas dāvanu – Torijas Eimosas koncertu. Biju tik ļoti sapriecājusies dzirdēt dzīvajā vienu no manām mīļākajām dziedātājām, ka par pilsētu un to, ko no tās sagaidu, pat nedomāju.
Līdz nokļuvu tā saucamās modes galvaspilsētas pašā viducī. Kur vien skaties, ultra dārgi dizaineru veikali un super uzposušās meitenes. Vispār jau man patīk kopti cilvēki. Izņemot, ja aiz zvērīgās grima kārtas un saželejotajiem matiem no cilvēka vairs nekas īsti nav saskatāms. Uz pieres rakstīts rich, bet autfits tik garlaicīgs, ka pat paskatīties nav uz ko. Visām vienas un tās pašas džinsenes ar mirdzošiem dekoriem, špiļkas, pieguloši topiņi un ādas jaciņas. Viss. Ja kaut viena no viņām būtu tajos dārgajos zīmolos izvēlējusies ko interesantāku, atšķirīgāku! Nekā… Pirmo pusstundu bija pat jautri vērot šos krāšņos, bet vienādos putnus, bet drīz vien tik vienveidīgs spožums sāka spiest uz smadzenēm.
Daudzējādā ziņā jau viņas var apbrīnot. Tas, ar kādu eleganci viņas nes to savu Louis Vuitton somiņu (kuru personīgi es no laika gala esmu uzskatījusi par vienu no neglītākajiem modes industrijas izstrādājumiem), žvadzina savas zelta ķēdes vai min velosipēda pedāļus ar 10 cm augstām smailpapēžu kurpēm kājās – nu, visu cieņu! Pat vissmalkākajai Rīgas cacai līdz tādai virtuozitātei vēl augt un augt.
Par laimi draugi ieteica meklēt glābiņu Navigli kvartālā, kur gar kanālu malām pilns ar mākslinieku darbnīcām, studentu krodziņiem un cilvēkiem zempapēžu kurpēs. Tur beidzot atviegloti uzelpojām, un arī vīnam te bija pavisam cita – daudz dabiskāka garša.