Lasu kultūrģeogrāfa Edmunda Valdemāra Bunkšes grāmatu "Īntīmā bezgalība", sajūsminos par citātiem, kuros atpazīstu sevi, un rodu teorētisku pamatojumu tam, kāpēc mani lauki man šķiet skaistākā vieta pasaulē.
Lūk, viens no grāmatas citātiem: "Mani bezgala valdzināja dziļā aka pagalma vidū; to ietvēra zems baļķu četrstūris. Pirmajā rītā vecmāmiņa man piekodināja tikai neiet ne tuvumā, jo:..tā ir vieta, kur mājo velns. Tu tikai paskaties uz lielajām piena kannām, kuras izvelkam no akas, lai vestu uz steķiem pie šosejas! Paskaties, kāds tām dibens! Re, velns tās saspārdījis ar saviem nagiem! – Cik bieži es prātoju par to velnu! Es nedroši pielavījos akai tik tuvu, lai varētu palūkoties lejup melnajā ūdenī, pa pusei cerēdams, ka velns uz mirkli iznirs, tomēr tai pašā laikā baidīdamies no tā."
Man, atšķirībā no grāmatas autora, lauku akā dzīvoja Ūdens māte, nevis velns. Un viņai ļoti "garšoja" bērni. Akā dzīvojošā Ūdens māte bija tik iespaidīgs tēls, ka to saistīju arī ar tuvējo ezeriņu. Pat tad, kad jau pusaudžu gados peldēju ezeram pāri, lai otrā krastā ēstu pērnā gada dzērvenes, laižot kājas ūdenī, uzmanīju, lai tām nepieķeras Ūdens māte. Starp citu, viena tieši šajā ezerā vēl joprojām nemīlu peldēties.
Bez atgādinājuma par Ūdens māti, kultūrģeogrāfs ar šo citātu raksturoja veidu, kā veidojas mūsu izpratne par skaistu ainavu. Izrādās, tam ir milzīga saistība ar sajūtām. Pats Bunkše to dēvē par "sajūtu ainavu". Visbiežāk tieši tāda ainava, kādā bērnībā piedzīvojam aizraujošākos un jaukākos mirkļus, mums vēlāk saistās ar sakārtotību un skaistumu. Re, tieši tāpēc man neviens neiegalvos, ka jaunbūve svešā vietā ir skaistāka par nu jau sačokurojušos guļbūvi vecvecāku īpašumā. Tajā vienkārši nav atmiņu par bunkuru mežā un manu kurkuļu audzētavu.
