Ir grūti pieņemt pareizu lēmumu, kad esi uztraukusies. Sirds ķirurģe Ketija Magliato, grāmatas Heart Matters: A Memoir of a Female Heart Surgeon (Crown Archetype, 2010) autore, ir iemācījusies saglabāt vēsu prātu jebkurā situācijā. Izmanto viņas stratēģiju!
Tāpat kā lielākā daļa ārstu, pirmo gadu es pavadīju rezidenta praksē. Tas bija kas līdzīgs Grejas anatomijai. Mans darbs bija nemaisīties pa kājām un nevienu nenogalināt – nekas cits mani neinteresēja. Kādu dienu es veicu savus ikdienas darbus, kad medmāsa izskrēja no operāciju zāles un teica: “Mans Dievs! Dakterim vajag tavu palīdzību, tagad!” Viņa paņēma mani aiz rokas un ierāva operāciju zālē. Es neko nesapratu no ķirurģijas, un te pēkšņi es biju zālē, kur sirds ķirurgs glāba pacienta dzīvību. Viņš man uzsauca: “Paņem cimdus un nāc man palīgā!”
Skats bija briesmīgs – pacienta krūškurvis bija atvērts, no tā šāvās ārā asins strūklas, un dakteris man deva rīkojumu ielikt rokas krūškurvī un turēt sirdi nekustīgi, kamēr viņš aizšuj brūci. Kamēr turēju sirdi, es biju pārbijusies, bet ķirurgs bija pilnīgi atslābis. Viņš mierīgi teica komandai: “Man vajag šo” un “Tagad man vajag to.” Tas man iemācīja, ka tieši stresa situācijā ir ļoti svarīgi saglabāt mieru.
Tas notika pirms 20 gadiem. Pēc šī notikuma es jau daudzus gadus esmu pavadījusi, veicot sirds transplantācijas, līdz nokļuvu savā šī brīža amatā – sieviešu kardioloģijas nodaļas direktore Svētā Jāņa veselības centrā Santamonikā, kur es vadu sarežģītas sirds operācijas. Es esmu iemācījusies maksimāli koncentrēties neatkarīgi no tā, cik satraucoši ir apstākļi, un to es daru ar vienkāršiem paņēmieniem, kurus var izmantot ikviens.
Atstāj emocijas aiz durvīm
Kamēr es biju rezidentūrā, nodaļā bija kāds ķirurgs, kuram patika pārbaudīt manu noturību satraukuma brīžos. Viņš uz mani kliedza un sita man pa rokām operācijas laikā. Tobrīd es viņu ienīdu, bet viņš mani padarīja par labāku ķirurģi. Es iemācījos, ka nav svarīgi, kā mainās ārējie apstākļi, jo man visu laiku un nepārtraukti bija jākoncentrējas uz to, ko es darīju. Noturēties un neiziet no rāmjiem stresa situācijā – tas nozīmē koncentrēties īpaši spēcīgi. Tev visu laiku ir jāvalda pār sevi un jāsavācas, vienalga, kāds haoss ir tev apkārt. Kā to izdarīt? Domās es esmu uzbūvējusi telpu, ko saucu par savu noslēgto istabu. Pirms es ieeju operāciju zālē, domās ieeju šajā istabā, tā ir pilnīgi sterila un brīva no jebkādām emocijām. Tas man palīdz sakopot domas uz to, kas man tagad ir jādara. Tas nemaz nav grūti: iedomājies vienkāršu, baltu istabu, kurā nav nekā un neviena. Domās atstāj savas haotiskās emocijas pie durvīm un ej iekšā. Šī emociju izolēšana ļaus tev spriest ļoti skaidri.
Būt mierīgai stresa situācijā ir tikai puse no kaujas, tev vienlaikus ir jābūt spējīgai pieņemt gudrus lēmumus, turklāt jāpaveic tas acumirklī. Lai kļūtu par sirds ķirurģi, man bija jāiemācas uzticēties savai intuīcijai. Un to es iemācījos, atkal un atkal sevi iemetot šajās trakajās situācijās, tādējādi tikt galā ar grūtībām kļuva par ierastu lietu. Es vienmēr centos būt pirmā slimnīcā, kad kādam pacientam bija apstājusies sirds un tika izsludināta trauksme. Censties palīdzēt pacientam šajā stāvoklī ir ļoti saspringts process, bet es labprātīgi piedalījos šajās situācijās, lai iemācītos domāt skaidri un gūtu pārliecību par to, ko es daru.
Tas ir tas pats, kas uzņemties vairākus projektus darbā – tu īsti nezini, kā tikt ar tiem galā, tādēļ esi spiesta risināt situācijas tajā brīdī, kad tās rodas, vai arī kad piekrīti darīt kaut ko pēdējā brīdī ar draugiem – tev jāizdomā detaļas, jau esot ceļā. Galu galā, ātru lēmumu pieņemšana saspringtos brīžos kļūs par tavas dzīves normālu sastāvdaļu, un, kad atkal nokļūsi līdzīgā situācijā, tu varēsi teikt: “Ok, es jau to esmu darījusi, un man nav problēmu to paveikt atkal.”
Tiec pāri kļūdām
Tāpat kā jebkurā citā darbā, arī operāciju zālē gadās problēmas – pacientam var sākties komplikācijas, var strauji krist asinsspiediens. Kad situācija strauji pasliktinās, dažkārt ir grūti pretoties satraukuma vilnim, kas gāžas tev pāri, draudot tavu nosvērtību sadauzīt sīkās drumslās. Kad tas notiek, es dziļi ieelpoju un piespiežu sevi ieiet vēl dziļāk savā noslēgtajā istabā un būt superkoncentrētai. Esmu iemācījusies, ka pāri grūtam brīdim var tikt, pievēršoties nākamajam rīcības solim. Un nekam citam. Iedomājies, ka tavā istabā ir veicamo darbu tāfele, uz kuras var uzrakstīt tikai vienu uzdevumu. Un tikai tad, kad būsi izpildījusi šo, uz tās var parādīties nākamais.
Kad tu strādā par ārsti, pacienti tavās rokās mēdz arī nomirt. Lai arī tam ir ļoti grūti tikt pāri, nākamajā dienā ierodas jauns pacients, kuram neinteresē tas, kas notika vakar – viņiem interesē tas, kas tagad notiek ar viņu. Tas darbojas gandrīz visās paaugstināta stresa situācijās – nav svarīgi, cik šausmīga ir bijusi iepriekšējā diena, tev ir jāprot pieņemt neveiksmi un savākties. Ja tu pārdzīvosi par visām neveiksmēm, tu neizdarīsi neko. Vienkārši atceries, cilvēkiem daudz vairāk interesē tas, kas notiek šodien, nekā tas, kas noticis vakar. Un tagad ej un izdari to!
Kādēļ uztraukums traucē rīkoties
Nesen Čikāgas Universitātē veiktā pētījumā atklāti iemesli, kādēļ stresa situācijās domas apstājas un prāts atsakās strādāt. Psiholoģijas profesore Sajana Beiloka, grāmatas Choke (Free Press, 2010) autore, šo problēmu sadala trīs daļās.
1. Mēs par daudz domājam.
Apsēstība ar apsveikumu, kas tev ir jāsaka māsas kāzās, var patiešām nobloķēt tavas smadzenes un neļaut vārdiem nākt pār lūpām, lai arī cik reižu tu nebūtu šo runu atkārtojusi. Tu vari cīnīties ar šo parādību, klusi pie sevis murminot vai parunājot dažas sekundes pirms uzstāšanās, tas salauzīs bloķējošo domu efektu.
2. Mēs aizmirstam lietas.
Satraukums novirza mūsu garīgo enerģiju no tām smadzeņu daļām, kuras apstrādā informāciju. Rezultātā mēs aizmirstam sīkumus, kuri mums konkrētajā brīdī ir nepieciešami. Piemēram, situācijā, kad draugs jāved uz slimnīcu, tu nevari atcerēties, kur noliki savas atslēgas. Aizver acis, dziļi ieelpo un izelpo, lai it kā pārstartētu savu prātu.
3. Mūs pārņem emocijas.
Satraukums par to, ka tu varētu sākt raudāt, var novest pie tā, ka tieši to tu sāc darīt. Kad uztraucies, lai neizdarītu kaut ko stereotipisku, tu iespaido savu smadzeņu racionālo daļu, ļaujot pilnu vaļu postošajām emocijām. Ja tu zini, ka tuvojas kāds svarīgs mirklis, ieej vannas istabā un uz brīdi ļaujies emocijām, pirms nokļūsti notikumu centrā.
Teksts: Korin Miller.
