13.2 C
Rīga
trešdien, 1 maijs, 2024

Būt Cosmo!

 

Man patīk vērot kaķus. Sevišķi mūsējo – jo tuvākajā apkārtnē nezinu nevienu citu tik izcilu, pašapmierinātu un nepakļāvīgu šīs sugas pārstāvi. Re, tagad pat – viņš guļ un dziļdomīgi skatās griestos, izlikdamies, ka ir nopietni ieinteresēts Vestarda Šimkus atskaņotajos “Astora Pjacollas sirdspukstos”. Šī ūsainā sejas izteiksme darītu godu jebkuram aizrautīgam nopietnās mūzikas cienītājam.

Bet es zinu, ka tā ir tikai maska (tāpat kā konsekventā sēdēšana uz Kisindžera “Diplomātijas” vāka, kad tā pēc nez kurā mēģinājuma tikt tālāk par 35.lappusi kārtējo reizi mētājas uz galda, jo ir pārāk bieza, lai taptu tā vienkārši ielikta atpakaļ plauktā, kur savu godpilno vietu jau zaudējusi). Un, lai gan šim dzīvniekam ir pat visnotaļ cienījams sengrieķu izcelsmes vārds, es esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka patiesībā viņš ir Cosmo kaķis (un par to liecina vairākas neapstrīdamas pazīmes)!

Pirms gada, kad pievienojos Cosmopolitan komandai, biju diezgan uzraukusies, jo man nebija ne jausmas, kas slēpjas aiz šī piecu burtu (saīsinātajā versijā) koda. Patiesībā laikam pat biju diezgan pārliecināta, ka visas kolēģes būs bārbijas tipa būtnes, kuras sarunājas tikai par drēbēm un nagulakām. 🙂 Protams, lieki teikt, ka mans iztēles auglis drīz vien novēlās no mītiskā iedomu koka un sašķīda gabalos. (Tas ļāva atviegloti nopūsties, bet lika arī uzrotīt piedurknes un ķerties pie darba, kura redakcijā nudien nevienam netrūkst.) Bet kopš tā laika mani patiešām sāka interesēt, kā tas ir – būt Cosmo meitenei?

Un, ziniet, esmu nonākusi pie pašai negaidīta un pārsteidzoša secinājuma – patiesībā jau mūsdienās gandrīz nav sieviešu, kuras nebūtu Cosmo – šī jēdziena patiesajā, vēsturiskajā izpratnē. Tikai, salīdzinot ar laiku, kad Helēnas Gērlijas Braunas atziņas iedvesmoja tūkstošiem meiteņu, tagad visas privilēģijas, ko nedomājot baudām, jau šķiet tik pašsaprotamas, ka nav vairs, ar ko pārsteigt. Vēl jo vairāk – kļuvis gluži vai par sliktu toni skaļi atzīties, ka pērc un lasi šo žurnālu (nu gluži kā ar “Ugunsgrēka” skatīšanos TV). Tikai nez kāpēc sieviešu sarunu tēmas forumos, pie tējas tasēm un vīna glāzēm joprojām ir tikpat “vienmuļas, kaut kur dzirdētas un garlaicīgas” – kā nejusties vientuļai, kādus matu kopšanas līdzekļus izvēlēties, cik lielu algu prasīt darba intervijā un, jā, arī daudz apspriestā – kāds peldkostīms man vislabāk piestāvētu… Un tā gadu no gada, mēnesi aiz mēneša, numuru pēc numura…

Protams, visticamāk, mēs nekad nebūsim tādas Cosmo lasītājas kā, piemēram, Amerikā, tāpēc dažubrīd varam arī atļauties par šo to pasmīnēt. Un varbūt kādreiz mums būs trīs augstākās izglītības vai Indijā sasmeltas jaunas “garīguma dimensijas” un tiešām vairs neinteresēs, kā vienreiz iekarot to sasodīto vīrieti… Taču tikai tad, kad tas mūsos mītošais “izlikšanās kaķis” spēs necirst pliķi un nešņākt ikreiz, kad kāds uzdrošināsies publiski apšaubīt viņa inteliģences pakāpi, varēsim teikt, ka esam izaugušas no Cosmo vecuma.

Tādēļ, noskaņojoties rudenim, kāds atvasarīgi-seksīgs 🙂 ieteikums – apmeklēt Rakstniecības un mūzikas muzejā izstādi “Dzejmūzikas erotika” (vēl līdz 16. septembrim). Un tiekamies Dzejas dienās 2012, Cosmo meitenes!  

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here

The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.