„They say death is hardest on the living. It’s tough to actually say goodbye. Sometimes it’s impossible. You never really stop feeling the loss. It’s what makes things so bittersweet. We leave little bits of ourselves behind, little reminders, a lifetime of memories, photos, trinkets, things to remember us by…even when we’re gone.”
Foto: www.pinterest.com
Nevīžīgi uzspiesta buča uz vaiga, žigls apskāviens pirms kāpšanās ārā no pārpildīta autobusa vai paviršs atvadu sveiciens. Mēs vienmēr domājam un ceram, ka mums tiks dota iespēja vēlreiz atvadīties, vēlreiz atzīties mīlestībā, doties bezmērķīgā pastaigā, pikoties pirmajā sniegā, dejot lietū kā bērnībā, filozofēt par dzīvi pie nesteidzīgas tējas krūzes vai vēlreiz sadoties rokās un apskauties. Taču tad pienāk mirklis, kas apgriež pasauli kājām gaisā un sagrauj visu kam esi ticējis.
Un rīts nekad vairs neuzaust tāds kā agrāk, rudens vakariem piemīt tāda īpaša smeldze un visa pasaule ir ieguvusi citādu garšu un smaržu. Būtībā jau nekas nemainās; cilvēki turpina skriet un dzīties pēc labākas rītdienas, ielas turpina piepildīt dienu kņada, pasaule turpina griezties, bet tev ir šī sajūta, ka viss ir sabrucis un nekad, nekas vairs nebūs tā kā agrāk.
Visgrūtāk ir pieņemt zaudējumu, bet vēl grūtāk ir atrast īstos vārdu, lai mierinātu un palīdzētu – jo tādu vārdu vienkārši nav.
Tā ir dīvaina sajūta, kad pasaule negaidīti apgriežas kājām gaisā sajaucot visu ierasto lietu kārtību un padara tavu dzīvi pavisam citādu. Paliek neatbildēti jautājumi, e-pasti, vēstules, nepacelti telefona zvani un sajūta, ka kaut kas nav paspēts; aprauti teikumi, nepiepildīti sapņi, neizrunāti vārdi un nepiedzīvoti mirkļi…
Mēs nekad nezinām, kura tikšanās var izrādīties pēdējā.
