šodien jūtu, ka varu elpot. pēdējās nedēļas dzīvoju tādā trauksmē, īsti nemaz neapzinoties iemeslu tai. nebij pat laika apstāties un padomāt. BET VAJADZĒJA. ai kā vajadzēja, mierīgi paņemt pārtraukumu kaut uz pusstundu, un veltīt to SEV. apsolos vairs tā negrēkot, un neskriet pa galvu pa kaklu. bet labāk jau nesolīt neko. dzīvē visādi iet, un gan jau neizbēgšu arī es vēlreiz no tādiem sevis mocīšanas maratoniem. tomēr galvenais ir laikā attapties. un es to esmu izdarījusi. pāris nedēļas veselībai nekaitē, toties ja šādā vāveres ritenī iesprūst uz gadiem.. tad gan laikam grūti izlekt no tā ārā.