Viss ir kārtībā. Es cenšos, viņš cenšas un viss izdodas – vairāk vai mazāk. Es nepasaku riēbīgo piezīmi, kad gribas to pateikt, bet gribas, lai viņš saprot, ka es nevaru mainīties vienas dienas laikā. Ja esmu uzvedusies ideāli 5 dienas no vietas un pēkšņi man atkal izsprūk kāda ne pārāk patīkama frāze, kāpēc uzreiz griezt muguru, iet prom, pūsties, teikt, ka mums nav pa ceļam? Kāpēc man tajā brīdī ir pusstundu jārunā monologs, kura laikā viņam aiziet, ka es nevaru mainīties uzreiz un ka viņš nedrīkst to uztvert tik saasināti…?? Man bail, ka man apniks katru reizi,kad nebūšu ideāla, skaidrot, kāpēc un beigās palikt vainīgā. Es neesmu gatava viena pati mainīt šīs attiecības, jo tām ir vajadzīgi divi. Es ļoti ceru,ka viņš to sapratīs. Jo man ir svarīgas šīs attiecības un zinu – viņam arī. Ir tikai ļoti, ļoti jācenšas un jāpiedomā vairāk pie tā, kā uzvedamies, ko pasakam un ko – noklusējam… Mums izdosies! Jāizdodas!
