7.2 C
Rīga
otrdien, 26 novembris, 2024

Šodienas pastaiga

 

Lai gan ārā vēss, slinkums šodien mani neatturēja no idejas par rudenīgu pastaigu īstenošanas. Ārā bija auksti, bet pastaiga izvērtās pavisam interesanta. Ieliku somā fotoaparātu un devos ielās. Pārbraucu pāri Imantas gaisa tiltam, jo slinkums bija iet tik lielu gabalu. Tas nekas, ka nodoms bija pastaigāt. 😀 Izkāpu pie Botāniskā dārza un devos Āgenskalna virzienā pa NavBūtiskiKādu ielu. Nezinu, kādu iemeslu dēļ, mans mērķis bija Āgenskalna ieliņas, nevis tikpat labi Uzvaras parks vai vēl kas. Tā es laiku klaiņoju pa dzelteno lapu piebirušajām ieliņām, gar pussabrukušām mājām, baudīdama rudenīgo noskaņu. Un mani ļoti priecēja fakts, ka tie daži cilvēki, kas ik pa brīdim paspīdēja pagalmos vai pagāja man garām, bija tikpat mierīgi, cik es un noskaņa visapkārt. Tā es klīdu ik pa brīdim kautko nobildēdama un ielūkodamās veco māju logos. Ļoti interesanti, patiesībā. Vienā logā redzamas skaisti ziedošas puķes, citā – Salatēva uzlīme no pagājušajiem Ziemassvētkiem. Bet tas ir tikai ievads manam šīs dienas "atklājumam". Izgāju vairākus līkumus līdz attapos pie Mārtiņa kapiem. Varbūt izklausīsies amizanti, kas arī man pašai sākumā tā šķita, bet nodomāju – Kāpēc gan neieiet? Katru dienu, braucot viņiem garām, mani pārņem domas, kāpēc Rīgā, nebūt ne nomaļā mikrorajonā ir tik pamesti un nesakopti kapi? Bet tieši tā iemesla dēļ, ka viņi ir nesakopti, mani pārņēma vēlme tur nedaudz pastaigāt. Pilns ar dzeltenām kļavu lapām. Un tiešām – miers. Neņemot vērā to, ka apkārt braukā mašīnas. Nedaudz satrūkos, kad ieraudzīju sētnieku. Un, atzīšos, sakautrējos. Ko gan viņš varētu padomāt par mani? Bet drīz aizmirsu par viņa klātbūtni un devos dziļāk iekšā. Staigāju un pētīju. Izmētātie, ar sūnām apaugušie pieminekļi radīja tādu labu auru un deva man drošības sajūtu, ka man nav no kā baidīties. Jo kapi man nekad nav patikuši. Pārvarēju savu nepatiku. Un šīs dienas pastaigu kapos es uztveru kā pastaigu vēsturē. Tiktiešām. Jo, cik nu varēju salasīt, uz pieminekļiem bija dažādi senu Latvijas amatpersonu vārdi. Viņu ģimenes. Lielākajā daļā pieminekļu iekaltie teksti bija vācu valodā, un tas man lika painteresēties, kāpēc tik daudz vāciešu ir guldīti Mārtiņa kapos?. Un Kas mani visvairāk pārsteidza? Tur ir guldīts arī komponists Emīls Dārziņš. . . Negaidīts nobeigums manai pastaigai, bet vērtīgs. Ilgi neuzkavējos, devos mājās, domādama jau pavisam citas, ar ikdienas skrējumu saistītas lietas. Lai gan parasti, ja nav slinkums un ir patīkami iespaidi, tos rakstu savā dienasgrāmatā, kāpēc gan neuzrakstīt te, Cosmo? he 😀

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here

The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Iepriekšējais raksts….
Nākamais rakstsNoslēpums ir citur