Karsto dienas vidu sāka nomainīt patīkamā vakara saule, viegli uzpūšu smaržas un esmu gatava lielajam pasākumam. Šodien es apmeklēšu jaunā "Diluar" restorāna atvēršanu Vecrīgā. Šī bija viena no tām atklāšanām, kuras es gaidīju ar patiesu prieku, jo "Diluar" pasniegs manis radītos kokteiļus, kas vēl ir sastopami tikai manā bārā "Samts". Tādēļ mana oficiāli pavedinošā kleitiņa ar Pradas kurpēm ir tieši radītas šim vakaram. Es pārbraucu ar ķemmi pār iztaisnotajiem matiem un piezvanu taksim. Pie restorāna sāk pulcēties cilvēku grupas, tā skaitā arī mana Kristīne, kas savā zaļā kokteiļkleitā flirtē ar kādu jaunu, iedegušu vīrieti krēmkrāsas uzvalkā. Kā noķēru viņas skatienu, Kristīne atvainojās vīrietim un ar lielu smaidu nāca pie manis klāt. "Ak, Samant, ja tu zinātu ar ko man ir sarunāta tikšanās, tu vienkārši paģībtu!" Kristīne vēl starojošāka grib stāstīt, līdz mūs pārtrauc restorāna īpašnieks Kaspars: "Labvakar dāmas, Samanta, vai drīkstētu es jūs uz brīdi palūk?" Kaspars pievērsa savu skatienu man. Es jau redzēju, kā Kristīnes sejā pazūd smaids un viņa lēnām virzās pie citas cilvēku grupas. "Labprāt! Es ar nepacietību gribu redzēt jūsu restorāna interjeru!" ar pieklājīgu smaidu atbildu un dodamies pie attālākas vīriešu grupas. "Es vēlējos jūs iepazīstināt ar izcilo bārmeni un karstasinīgā bāra īpašnieci Samantu" Kaspars lepni saka, ievelkot mani vīriešu bariņā. Es ar lielu draudzīgu smaidu pārlaižu skatienu pāri visiem līdz…stop! Atduras mans skatiens pret Rihardu! Apmulsumu pārtraukdams, Kaspars turpina, paveroties pret vienu no vīriešiem: "Samant, Artūrs ir restorāna šefpavārs, Kristaps ir parūpējies par moderno interjeru, bet šo ēku ir radījis mans senais draugs un arhitekts Rihards." Es paspiedu rokas ar Artūru un Kristapu, un sasveicinoties ar Rihardu viņš smaidīdams teica: "Prieks iepazīties ar neatvairāmo kokteiļu radītāju!". Sarunas laikā es tikai iesmējos kopā ar pārējiem un paspēju izdzert jau divas šampanieša glāzes, kad kādas pauzes laikā Rihards ilgāku laiku skatījās uz mani un teica: "Atvainojiet kungi, bet es vēlētos uzzināt sīkāk par īpašo restorāna kokteiļa recepti" viņš viegli bīdīja mani prom no sarunas biedriem. Pēc dažiem soļiem es pagriezos pret viņu un gribēju teikt, ko atkal viņš vēlas, bet Rihards pirmais ierunājās: "Piedod! Par maniem vakardienas vārdiem…es tiešām tajā vakarā gāju meklēt meiteni vienas nakts sakariem, bet jūsu vārdi mani apstulbināja, jo neviena man agrāk nebija teikusi, ka grib tikai seksu, tādēļ gribēju kaut ko dzēlīgu pateikt pretī." Es pasmaidu: "Es piedodu un man prieks, ka saprotat, ka neesmu no vieglajām!" Rihards priecīgi pasmaida: "Labi, vai es varu ar jums lietišķi kopā pavadīt šo vakaru?" Es uzspēlētā balsī atbildu: "Jā, jūs varat, un vai jūs lūdzu varētu atnest savai lietišķajai meitenei šampanieša glāzi?" runājot es sāku smieties. Es jūtos tik brīva un jūtu, ka man pazūd lietišķā noskaņa, bet tas mani neuztrauc, es gribu pavadīt šo vakaru, cik vien labi varu! Visu svinīgo daļu mēs ar Rihardu novērtējām elites personas, un tagad, kad visi izklīst pa ēkas telpām, mēs abi pieceļamies un mazliet noreibstam, jo oficiālā daļa bija neveiksmīgi gara un garlaicīga, vienīgais glābiņš bija šampanieša puika, kas stāvēja blakus. "Es paņemšu vēl divus no šampanieša puikas un bēgam prom!" Rihards man iečukst ausī un es paklausot eju uz izejas pusi. Par laimi neviens neuzsāk sarunu ar mani un arī Rihards drīz piesteidzas man blakus. Kad esmu tikuši jau kādu gabalu no restorāna, mēs dodamies un kanāla pusi. "Samant, es varu jums uzdot kādu jautājumu?" Rihards, mēģinādams nopietnā balsī, man jautā. Es ieskatos viņa acīs un ar apslēptu smaidu atbildu: "Protams cienījamais." Rihards apsēžas uz kanāla soliņa: "Vai arī jums Kaspara kunga kurpes atgādināja gondolu laivas?" Es, nespēdama saglabāt nopietno attieksmi, sāku smieties. Kamēr neviena no policista kungiem nav atvērām šampanieša pudeli, un Rihards sāka dziedāt "Dancing queen, young and sweet… Samant! Rādi savu dziedāšanas mākslu!" Es smejoties atbildu: "Tu tiešām nevēlēsies dzirdēt!" Rihards sataisa nopietno seju un saka: "Diemžēl jūs nevarat atteikt, vai arī es jūs iemetīšu kanālā ar visu kleitu!" un tuvojas man. Es sāku smieties: "Nē, labi, labi! Dancing queen young and sweet, only sewenteen", abi sēžam malkojam šampi un dziedam ar pārlielu izteiksmi" Dancing queen, feel the beat from the tambourine, oh yeah!" Rihards sāk smieties ar tik "garšīgiem" smiekliem:" Piedod, bet tu tiešām esi nekam nederīga dziedātāja!" Es nopūšos un izdzeru pēdējo malku no pudeles: "Es zinu, bet zinu arī to, kā likt, lai citiem neliekas nemaz tik traki." Rihards skatās uz kanālā peldošajām pīlēm:" Kā tad?". "Es viņiem uztaisu pareizo kokteili, un viņiem šķiet, ka es dziedu, kā profesionāle!" Abi atkal sasmejamies un es pamanu, ka jau esmu atspiedusies pret viņa plecu. Mēs pieceļamies un soļojam uz Brīvības ielas pusi. "Kādēļ tu izvēlējies šo profesiju?" Rihards jau nopietnā balsī man vaicā. "Man patīk radīt jaunas sajūtas un patīk iepriecināt citus. Es apmeklēju ne tikai bārmeņa kursus, bet esmu mācījos pārtikas tehnologos. Paralēli mācībām es strādāju ekspresso bārā, un pēc mācībām es strādāju Rīgas restorānos un mācījos uzņēmējdarbību. Kā rezultātā es apvienoju savu hobiju ar savu darbu" es viņam cik vien sīki spēju izskaidroju. "Bet, kādēļ tu izvēlējies arhitektūru?" Rihards pasmaidīja: "Man patika celt bērnībā klucīšus! Īstenībā mans tēvocis vēlējās kļūt par arhitektu, bet naudas līdzekļu dēļ nespēja piepildīt savu sapni, tādēļ es izlēmu tiekties pēc viņa sapņa." Pārejam pāri luksoforam un nemanot esam jau apskāvušies, varbūt es nevarēju ar kurpēm paiet un vēlējos atbalstīties, bet, lai nu paliek.. Viņš mani pavada līdz dzīvokļa durvīm, es atspiežos pret sienu un vēroju viņu. Rihards ar savu skatienu skatās uz manām lūpām un tad lēnām pāriet pie acīm. Es jūtu trīsas sevi pārņemam, jo viņa smaids, pavedinošās acis un uzvalks mani padara gandrīz vai traku! Bet viņš tik stāv un skatās uz mani un es varu redzēt, ka arī viņš vēlas mani. Tad viņš novēršas un, ātri sniedzot roku, saka: "Tad uzredzēšanos Samant!" Es, sajuzdamies kā bērns, kurš pamostas no sapņa, paspiežu roku. Tad es ieeju dzīvoklī, aizveru durvis un "Ding Dong" atskan durvju zvans. Es lēnām atveru. Rihards stāv ar smaidu: "Jūs aizmirsāt kaut ko". Es nesaprašanā: "Ko tad?" Rihards apskauj mani aiz vidukļa un klusi atbild: "Skūpstu".
