Katraa no mums ir milziigs potenciaals, Ked mees veel esam beerni, mums ir vispaardrosaakie sapniju un ne mazaako saubu, ka mees tos piepildiisim. Tomeer jo lieaaki mees augam un, liekas, jo gudraaki paliekam, jo vairaak saakam apsaubiit savus speekus un iespeejas. Aizmirstam, kaa tas bija, kad likaas, ka viss ir iespeejams. Un kaadeelj mees peeksnji nolemjam, ka muusu sapnji nav sasniedzami? Kuraa briidii mees zaudeejam so ticiibu sev? Un kaadeelj taa notiek? Varbuut ir veerts atgriezties pie sii beerna sevii un atkal noticeet saviem speekiem? Domaat un sapnjot lielas domas. Un tikai sapnjojot lielus sapnjus mees varam nonaakt pie paarsteidzosiem rezultaatiem. Mums jaamaacaas no jauna noticeet sev. Sodien apkaart redzu tik daudz cilveeku, kas ir nelaimiigi, kas savaas liktsaas un nedienaas vaino apstaakljus, sabiedriibu, liidzcilveekus, valdiibu un ko tik veel nee. Bet taa arii nenonaak pie secinaajuma, ka muusu dziives uzlabosana ir muusu pasu rokaas un mees vai nu varam staaveet malaa un suudzeeties par visu apkaart notiekoso, vai arii "njemt grozus savaas rokaas" un uzlabot taas savas dziives jomas, kas ir tikai muusu paarzinjaa un taadu jomu ir ljoti daudz. Un reizeem, ja dziive liekas gruuta un sarezgiita, ir veertiigi apseesties pie baltas papiira lapas un padomaat par taam lietaam, ar kuraam mums tomeer ir paveicies un meeginaat taas sarakstiit uz papiira. Var saakt kaut vai ar mazuminju, ar to, ka muusu gimene ir vesala un dziivo mums sasniedzamaa attaalumaa, ar to, ka mums ir vismaz dazi jauki draugi, ar kuriem vienmeer ir ieseejams parunaat, par to, ka mums ir iespeeja maaciities/straadaat. Katram buutu vismaz paaris lietas, ko iekljaut sajaa sarakstaa. Un turpmaak ir veerts koncentreeties uz so sarakstu, nevis uz lietaam, kas muus neapmierina. Sis mazais vingrinaajums vien var buut jauks optimisma un prieka avots un kaut vai uz briidi liks mums justies laimiigiem un pateiciigiem par lietaam, kas jau mums pieder.