Tā „pēcstrīdu” sajūta manī tik ļoti smeldz… tik ļoti nepatīk šī sajūtas, kas paliek manī pēc strīdiem, man burtiski ir grūti savākties pēc tam, viss iekšā tik dīvaini, mazliet sāp,it kā tukšums, it kā nē, it kā viss sagriezies kājām gaisā.. staigāju apkārt pārdomu pilna par to, kāpēc tā notika, vai tam tiešām bija iemesls, vai tas tagad nav sabojājis visu skaisto.. domas par to, kā jūtās viņš.. Es gribu nestrīdēties, es gribu, lai viss būt labi un gludi, un īstenībā, tagad pie sevis tā domāju, ja es nevēlos, lai tas tā notiktos un atkārtotos, man pašai ir jādara viss iespējamais, jābūt daudz piezemētākai savās emocijās, jābūt daudz pacietīgākai un empātiskākai, jācenšas neļaut emocijām un domām ņemt virsroku, bet to ir tik grūti izpildīt… Šobrīd man visvairāk gribas atbrīvoties no šīs „pēcstrīdu” sajūtas, mierīgi ieelpot, sajust svaigu gaisu, brīvību, pasmaidīt, sajust, ka viss ir atpakaļ vecajās vietās un samīļot savu mīļoto, iečukstēt viņam austiņā, ka mīļu viņu un viņš ir mans pasaules dārgums un viņš ir tas ar, kuru vēlos būt kopā un veidot mūsu dzīves stāstu.. Ļauties mīlestībai, nekam citam