"Nē, nē, nē!…" Tu tā proti? Ir gluži vienalga, esi jaunās attiecībās vai attiecībās ar ilgtermiņa „apliecību” (jo īpaši laulības), spēja pateikt "nē" bez vainas sajūtas rašanās ir vienlīdz svarīga gan Tev pašam, gan Tavām attiecībām. Vēl ne tik senā pagātnē nebija ne iedomājams, ka sieva varētu teikt „nē” vīram, bērns saviem vecākiem, kalps saimniekam, utt. Mainoties gadsimtiem, tradīcijām, politiskajām varām, lomu, statusu un rangu attīstībai, esam ieguvuši arī balss tiesības brīvi paust savas domas, sajūtas un pārliecības. Vai protam to izmantot abpusēji izdevīgi un veselīgas attiecības stimulējoši? Vainas sajūta ir atteikumu mūžīgi pavadošas postošas emocijas, ar kurām bieži sastopos konsultējot klientus. Nereti, dzirdot pieminam nepieciešamību pateikt „nē”, klienti to asociē ar seksu un sievietēm, kurām mūžīgi sāp galva, lai gan atteikums ir neizbēgama mūsu ikdienas dzīves sastāvdaļa. No vienas puses mācāmies piešķirt sev tiesības darīt to, ko vēlamies, no otras – nēsājam vainas apziņas akmeni kaklā. Vai no tā iespējams izvairīties? Pārvērtējošās konsultēšanas procesā klients nonāk pie nepieciešamības apgūt atteikuma „ābeci”, jo izrādās, ka problēmas sagādā tik vienkāršas lietas -atteikt vīra vecākiem gadu no gada ravēt dzīvžoga stādījumu (padomās, ka slikta sieva un vedekla, nesaimnieciska sieviete, iedomīga, izlutināta..) -atteikt meitai auklēt mazbērnu, kaut pašai gribas apmeklēt teātri (meita jau, nabadzīte, rauja, kā es tā, māte būdama, nepalīdzēšu bērnam?..) -atteikt kursa lektoram, kurš izvirza par grupas vecāko, kaut esmu kautrīgs, iniciatīvu uzņemties nevēlos, organizatora garu sevī nejūtu, utt. (ko citi padomās – man izrādīts tāds gods! Sakostiem zobiem pildīšu savus pienākumus, tikai, sasodīts, vēl nespēju iedomāties, KĀ?..) -atteikt uzmācīgai pārdevējai apģērbu veikalā, piekrītot mērīt pienestās lietas, kaut jau sen jābūt citur un nepatīk ne fasons, ne krāsa (manis dēļ te pūlas, ko es te lekšos, es neesmu tik nepieklājīga…) -Utt. Tu noteikti atpazīsti arī savu situāciju. Ir slavējami būt pieklājīgam, labi audzinātam, empātiskam, izpalīdzīgam, labsirdīgam, bet atceries pamanīt robežu, kad tā visa labad ziedo savu laiku, vēlmes un garastāvokli. Ņem talkā t.s. „vieglo toni” un saki vienu „nē” pēc otra! Izdomāta telefonsaruna: -„Klau, mīļā, mēs ar Jurčiku braucam ceļojumā!!! Vinnējām loterijā!!! Piecas dienas mīdīšu Parīzes bruģi!” -„Ouu, apsveicu! Laimīgie!” (patiess prieks par draudzenes veiksmi) -„Jā, tāpēc zvanu. Klausies, mīļā, tu jau zini, mans Fredis ir tāds mīļums, viņš ne dienu nevar bez cilvēka. Es uzreiz iedomājos par tevi! Tu viņu varētu paņemt pie sevis, kamēr mēs esam prom. Smiltis un paiku es tev savedīšu, ne par ko nesatraucies!” (Viss jau faktiski izlemts, tikai aizmirsa pajautāt..) -„Es… Nu, nezinu, man, ja godīgi, grūti iedomāties kaķi pie sevis…” (kaķi riebjas kā suga – spalvas, netīrība, smirdoņa, naktīs nedod mieru…) -„Nu, mīļā, lūdzu! Man nav neviena cita, kam paprasīt!.. Tu viņu vienmēr tā ņurci, jūs tā saprotaties! Paņemsi? Tikai piecas dienas!” (manipulācija, pierunāšana) -„Nu, jā, labi…” (vakarā pēc darba būs ātrāk jānāk mājās, nevarēšu tik ilgi sēdēt pie projekta, uz teātri trešdien arī netieku, Ilze ar sīko ciemos nākt nevar, bērnam alerģija pret kaķi… Bāc!!! Kāpēc es piekritu?) -„Super! Paldies, mīļā! Tu esi vislabākā! Ok, tad sarunājuši, man jāskrien – gribu kravāt koferi! Parzīze mani gaida!” (ērti, vai ne?..) STOP! Kā tad ar Tevi? Kaķus nemīli, nedēļu nāksies pakārtot, draudzenei apciemojumu atteikt, smilšu kasti tīrīt, spalvas vākt… Kas bija tas, kāpēc nespēji pateikt „nē”? Nebūsi pietiekami laba draudzene? Vai tiešām domā, ka draudzība izjuks, ja piešķirsi sev tiesības neielaist savā dzīvesvietā kaķi? Kā būtu, ja dialogu ar draudzeni būtu risinājusi šādi? -„ (..) Smiltis un paiku es tev savedīšu, ne par ko nesatraucies!” (Viss jau faktiski izlemts, tikai aizmirsa pajautāt..) -„Mīļā, Tavs nodoms ir lielisks, bet pilnīgi nesavienojams ar maniem plāniem. Neņem ļaunā, man Tev jāatsaka.” (pārliecinoši) -„Nu, mīļā, lūdzu! Man nav neviena cita, kam paprasīt!.. Tu viņu vienmēr tā ņurci, jūs tā saprotaties! Paņemsi? Tikai piecas dienas!” (manipulācija, pierunāšana) -„Nē, pieņem, lūdzu, manu atteikumu, es to tiešām nevēlos uzņemties. Es ticu, ka kāds kaķus mīl vairāk par mani.” (atbildība par savu lēmumu, aicinājums pieņemt un saprast, pārliecinātība par savām vēlmēm un vajadzībām) -„Nu, labi, ja jau tā…” (manipulācija, vēlme radīt vainas sajūtu, izteikt nosodījumu) -„Tātad, kad jūs izbraucat?” (enerģiski, draudzīgi) -„Mmmm… Pēc divām dienām! Tik daudz darīšanu vēl – darbs, mājas, štātes, zini, kā! Labi… Kā tev pašai iet?” (paskat, jau aizmirsusi, viss kārtībā) Kas mainījās? Ko sajuti atsakot? Vai tiešām kļuvi sliktāka draudzene? „Nē” ir kā nauda – to jāprot pareizi pielietot, lai „nesakāptu galvā” un nepadarītu sevi par altruistu, izdāļājot visu, kas Tev ir, arī savas tiesības. Mans mājas uzdevums klientam, kurš sirgst ar nespēju lietot „nē”, vienmēr ir gluži pretējs – lietot atteikumu pavisam ikdienišķās situācijās, fiksēt šīs situācijas un savas sajūtas, nākamajā tikšanās reizē neaizmirstot dalīties panākumos. Tas šķiet kā adata siena kaudzē – sīkums, nieks! Bet lielas lietas, kā zināms, sastāv no sīkumiem. Un ar kaut ko ir jāsāk. Lai izdodas! Elīna Neilande „LABO DOMU PIETURA” Pārvērtējošais konsultants elina@labodomupietura.lv
