Šodien gāju pastaigāties pa sen jau zināmu ceļu. Esmu šos putekļus minusi jau kopš bērnības- toreiz gan basām kājām… 😛 Vienmēr man paticis pa to staigāt, jo es tā varu pārdomāt dzīvi. :-/ Venkārši iet un domāt, un tā vairākas stundas, precīzāk, kilometrus. Nekas jau tā īsti nev mainījes- ainava tā pati. Arī suņuks mani nemainīgi uzticīgi pavada… Citāda laikam esmu kļuvusi es pati. Senās atmiņas nu ir izbalējušas, tas, kas agrāk izsauca īstu tauriņu deju vēderā, tagad liekas vienaldzīgs. 😐 Saka, ka atmiņas mums nevar atņemt, bet var… 🙁 Lietas izbalo, cilvēki, kurus agrāk tik labi pazinām, kļūst par neskaidriem zemapziņas tēliem. Laikam jau bijušajam vairs nav nozīmes. Visam ir iemesls. Viss zūd, bet kādu dienu būs tieši tā, kā jābūt. Jāturpina dzīvot un jāapsola sev, ka atlaidīsi vaļā pagātni… 😉
Never miss a chance to dance…
0
Iepriekšējais rakstsMÁDARA atver ceturto zīmola veikalu
Nākamais rakstsASUS piedāvā jaunu planšetdatoru Eee Pad Transformer