Dzeru šampīti. Šovakar tā sakārojās, ka nošaujies. Viens paziņa saka, tā esot slimības pazīme, ka sakārojas tieši to, kā mājās neesot 😀 Diebu uz veikalu. Tas tā – liriskai atkāpei. Palasīju dažus blogus. Sapratu, ka man arī tādu vajag – un te nu es startēju 🙂 Pāris glāzes dzirkstošā – labs pamudinājums, ne? 😛 Fonā Adele sirdi plosoši dudina. Pamazām izlikšu sirdi uz papīra – kā Čakam bij dzejoļu krājums -"Sirds uz trotuāra". Man patīk rakstīt, patīk skriet garus gabalus pa Imantas mežiem, patīk teātris. Esmu ar eksakto ievirzienu – tā ka līdzsvars ir. Protams, man ir, par ko cepties. Taču -ja salīdzina ar šo pašu laiku, tikai gadu atpakaļ -jūtos apmierinātāka ar sevi.Gan profesionāli, gan attiecību jomā. Dažreiz kretīniski pašpietiekama. 😀 Un es necepšos -jo ir pavasaris, "zaļais" sprādziens, viss un visi vairojas. Izkāpjot no takša ap pusnakti, pamanu, ka kastanis ir kuplāks, zaļāks nekā iepriekšējā vakarā. Njā, esmu jaunu attiecību pirmsākumos. Tik savādi, jo nez kāpēc daudzas lietas mēdzu skaidrot racionāli…Laikam vienkārši jāļaujas un jābauda…. Tā, jāiesprauž kāda atziņa – vienīgais, kas nāk prātā – "kāpēc vairot sāpes, lai vairojas prieks?" (K.Skalbe) P.S. Vso, Adeli nomainīs Zemfira (l)
